Šoreiz savu viedokli gribu izteikt sakarā ar Saeimā apspriesto jautājumu par reklāmas aizliegumu trīs mēnešus pirms vēlēšanām.
Šoreiz savu viedokli gribu izteikt sakarā ar Saeimā
apspriesto jautājumu par reklāmas aizliegumu trīs mēnešus pirms vēlēšanām. Jau bez vēlēšanām reklāma televīzijā ir nevajadzīga, uzbāzīga un kaitinoša. Tā vajadzīga tikai tiem, kuri reklamējas. Tāpēc pirms vēlēšanām varētu no tās atbrīvoties. Tāpat pārējos medijos tiešo reklāmu vajadzētu stingri ierobežot. Vienīgi paši kandidāti varētu tikties ar cilvēkiem un skaidrot savas programmas. Tos aptuveni trīs miljonus latu, kuri paredzēti reklāmai, lai atvēl labdarībai.
Manuprāt, vislabāk būtu rīkot referendumu par izmaiņām Satversmē un atteikties gan no Saeimas, gan Valsts prezidentes institūcijas, kuri tādai mazai, nabadzīgai valstij izmaksā pārāk dārgi un nav nekāda saimnieciskā efekta. Pie tam vismaz divas trešdaļas iedzīvotāju uz šīm institūcijām raugās visai skeptiski. Līdzīga situācija bija pirmskara Latvijā, kad Kārlis Ulmanis 1934. gadā pārņēma varu.
Ētikas kodeksi, čečeni, Krievijas—Baltkrievijas iekšējās lietas, čekas maisi, kuri sen bija jāsadedzina, tiek gadiem malti, bet valsts iekšējie saimnieciskie jautājumi atstāti novārtā. Kalvīša reklamētais augstais kopprodukts plus turpmākie treknie gadi ir tukša ilūzija un kārtējie meli, kuri balstās uz patēriņa kreditēšanu un reizē strauju inflācijas pieaugumu, jo Eiropā viena lata faktiskā vērtība jau tagad ir viens eiro. Pirmskara Latvija, paceļoties no kara laika pelniem, iekrāja zelta rezerves, bet tagad, kad šos piecpadsmit gadus eksports importu sedz tikai par 30%, valsts parāds plus iedzīvotāju kredītsaistības pārsniedz sešus miljardus latu, tas ir turpat divu gadu valsts budžets. Būtībā, tā nauda jau tepat ir, tikai no valsts un iedzīvotāju makiem pārcēlusies uz daudzo miljonāru kabatām.
Miera laikā zaudēt vairāk nekā 15% vai 400 tūkstošu darbspējīgu iedzīvotāju ir katastrofa, bet Kalvītis tikai omulīgi smaida: “Lai brauc projām — samazināsies bezdarbs, un viņi jau nav labējo partiju atbalstītāji”. Laikam attapsies tikai tad, kad nomaļos pagastos paliks pagasta pārvaldes bez iedzīvotājiem. Arī šogad pie barikāžu atmiņu ugunskuriem sildījās vairāk Rīgas bomžu nekā patriotu. Kamdēļ mums vajadzīga prezidente, kura ne par ko neatbild, pastāvīgi braukā pa pasauli un pēc tam valstij vēl jāuzņem neskaitāmie ielūgtie dažāda ranga karaļi. Ja vēl V. Vīķe—Freiberga tiks par NATO vadītāju, kas gan maz ticams, tad valstij pienāksies būvēt Jūrmalā viņai rezidenci 10 miljonu latu vērtībā, atbilstoši ANO prasībām.
Tādēļ ierosinu — vispārējās pilsoņu vēlēšanās ievēlēt apvienotu Valsts un Ministru prezidentu ar garantiju tāpat iedzīvotāju referendumā viņu atcelt. Šo priekšlikumu iesaku arī tādēļ, ka pēc iestāšanās ES un NATO valsts politisko un ekonomisko virzību nosaka nevis Rīgā, bet gan pasaules globalizētāji Briselē un ASV. Pie mums gaidītās neatkarības vietā palikusi tikai izpildvara. Piemērs: pēdējās lauku rentablās nozares — cukura ražošanas — likvidēšana. Te gan pēc pazīstamās dziesmas melodijas varētu dziedāt: “Kamdēļ man baudīt svešu cukuru, jo mīļš man tas, ko dzimtā zeme dod”. Ja vien atkal nepalielinātos cukura cena. Bet kas gan paliek lētāks pēc iestāšanās ES? Kad Latvijā bija trīs cukurfabrikas, cukurs maksāja uz pusi lētāk nekā tagad. Katra neatkarīga valsts cenšas sevi nodrošināt ar pašražotu pārtiku, tikai ne mūsdienu Latvija.
Nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības un reizē nodokļu palielinājumu no 2006. gada 1. janvāra Ministru kabinets apstiprinājis jau visā valsts teritorijā, izņemot Rīgu, Jūrmalu, Ogri, kur dzīvo daudz bagātu, pie varas esošām labējām partijām piederošu pilsoņu, un savējos, īpaši pirms vēlēšanām, nevar aiztikt. Tāpat kā ieviest progresīvos nodokļus un no algas līdz iztikas minimumam tos neaprēķināt, jo tas jau, lūk, atbilstu sociālisma principiem. Arī atcerēties sievietes 8. martā. Ja šādus jautājumus kreisā opozīcija Saeimā aktualizē, tad labējo koalīcijas līgums tos paredz bez diskusijām nekavējoties ar balsu vairākumu “nospiest zemē”. Kaut gan Saeimas zāli rotā vērienīgs lozungs “Likums un taisnība visiem viena”.
