Kokneses mežniecības mežzinis Modris Gaidis kopš bērnības savu dzīvi saistījis ar mežu. Arī viņa tēvs bija mežsargs. Šogad aprit 35 gadi, kopš viņš strādā Kokneses mežniecībā.
Kokneses mežniecības mežzinis Modris Gaidis kopš bērnības savu dzīvi saistījis ar mežu. Arī viņa tēvs bija mežsargs. Šogad aprit 35 gadi, kopš viņš strādā Kokneses mežniecībā.
Iet tēva pēdās
— Kas jūs pamudināja izvēlēties mežkopja darbu?
— Mans tēvs bija mežsargs šeit pat Kokneses apkaimē. Kopš mazām dienām tēvs mani ņēma līdzi uz mežu. Bija jāpalīdz uzmērīt cirsmas, veikt pārējos darbus, kuri bija mežsarga pienākumos. Kad paaugos, varēju iet līdzi medībās. Kad tēvs kļuva vecāks, dažkārt uz zaķu medībām gāju viņa vietā. Lielākoties svētdienās. Taču neslēpšu, ka reizēm sestdienās gāju kopā ar vīriem medībās, nevis uz skolu. Starp mani un mežu izveidojās cieša saikne, tāpēc likumsakarīgi, ka iestājos Aizupes meža tehnikumā un 1971. gadā to pabeidzu. Sākumā gan vecāki nedomāja, ka izvēlēšos ar mežu saistītu profesiju. Pabeidzu astoto klasi un sāku mācīties vidusskolā. Taču drīz sapratu, ka tas nav priekš manis. Mani interesēja mežs. Līdz tehnikumam bija jābrauc 270 kilometru, un nokļūšana uz šo skolu bija tiem laikiem sarežģīta. Tehnikums bija ļoti skaistā vietā — vecā muižas ēkā ar skaistu parku un dīķi. Arī audzēkņi lielākoties bija no ģimenēm, kurās mežkopja profesiju izvēlējās no paaudzes paaudzē. Sāku strādāt tajā pašā apgaitā, kur savlaik tēvs.
Pazīst katru koku
— Strādājat jau 35 gadus. Kā mainījusies darba specifika?
— Kad sāku strādāt, mežsargam bija jāpārrauga aptuveni 680 hektāru meža. Šobrīd vienam mežsargam ir uzticēti 4,5 tūkstoši hektāru. Protams, ir labāks materiālais nodrošinājums. Ja savlaik mežsargs lielākoties pārvietojās kājām, pat motocikls bija liela greznība, tagad situācija ir ievērojami uzlabojusies. Tomēr cilvēka iespējas nav bezgalīgas, un ir ļoti grūti pārraudzīt tik lielas meža platības. Ievērojami samazinājies informācijas apjoms, ko mežsargs zina par savu apgaitu. Nepilnos 700 hektāros varēja pazīt katru koku, katru putna ligzdu un lielāku dzīvnieku. Mežsargs bija kā dzīva enciklopēdija savā apgaitā. Ja vajadzēja kādus dzīvniekus uzskaitīt, problēmu nebija. Tagad to paveikt milzīgajās platībās ir ļoti grūti.
Vecie mežsargi bija izpētījuši plēsēju un mežakuiļu takas, zināja katra atsevišķa dzīvnieka pārvietošanās maršrutu un aptuveno laiku. Pat ūdra pārvietošanās ciklu varēja atšifrēt. Par šiem cilvēkiem varēja teikt, ka viņi patiešām pārzināja mežu. Šodien uz mežu ejam lielākoties tad, ja jāskaita kādas konkrētas dzīvnieku sugas pēdas, jāapmeklē kāda saimniecība, jāsniedz konsultācijas, jāraugās, vai meža īpašnieks rīkojas atbilstoši likumdošanai. Savlaik bija tikai daži meža īpašnieki. Tagad visus pat saskaitīt grūti.
Vairāk jāsargā
— Cilvēki, kuri sargā mežu, bieži vien nevēlas piedalīties medībās. Vai esat aktīvs mednieks?
— Protams. Tā ir lieliska atpūta no ikdienas stresa. Turklāt tā ir vēl viena iespēja pabūt mežā. Īpaši vietās, kur parasti, veicot darba pienākumus, neiegriežas. Dzīvnieki bieži vien izvēlas nomaļākas vietas.
Mums ir ļoti daudz neskartas dabas stūrīšu, par kuriem nevar uzzināt, ejot vai braucot pa ceļiem. Taču arī šīs vietas jāapzina un jāsargā. Lieli veci koki purvu malās. Putnu, piemēram, melnā stārķa vai mazā ērgļa ligzdas. Vasarā lapotnē ligzdas grūtāk pamanāmas nekā rudenī, kad lapas jau nobirušas. Domāju, pārāk maz laika varam veltīt tieši dabas uzraudzībai, bet pārāk daudz jāstrādā ar dokumentiem.
— Vai tas nozīmē, ka neprotam novērtēt dabas bagātības?
— Jā. Piemēram, rubeņu un medņu riests. Kad esi rīta agrumā redzējis šo skaisto putnu kāzu deju, šķiet, dienai ir pavisam cita vērtība. Tu dzirdi, kā sāk dziedāt pirmie cīruļi, redzi, kā lec saule un rasas pielijušā mētrājā atlido pirmie rubeņi, lai sāktu riestu. Tas nekas, ja pusdienlaikā nedaudz nāks miegs. Iespaids ir neaizmirstams. Tikai tad saproti, ka tās ir vērtības, kuras jāsargā. Kaut vai baltie stārķi. Viņu populācija Latvijā ir unikāla, lai gan mums tā šķiet ierasta lieta. Aizbraucu pie radiem uz Angliju, un viņi kā par brīnumu stāsta par zivju atgriešanos Temzā. Bet vai tiešām arī mums jāiznīcina dabas vērtības, lai pēc tam mēģinātu tās atjaunot. Vieglāk taču ir nosargāt jau esošās.
Trūkst informācijas
— Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka mednieki liekuļo, sakot, ka sargā dabu. Kāpēc radies šāds uzskats?
— Tā apgalvo tie, kuri neizprot dabā notiekošos procesus. Medības ir sacensība gudrībā starp zvēru un cilvēku. Turklāt kārtīgs mednieks ne tikai prot šaut, bet arī zina, kurus dzīvniekus medīt, lai mežs nekļūtu nabadzīgāks, bet gan bagātāks. Protams, negribu apgalvot, ka visi mednieki prot saudzēt dabu.
Cilvēki, kuri redz, ka mednieks šauj lapsu, dusmojas: sak”, neko ļaunu jau viņa nav darījusi. Taču, līdzko šī lapsa sakodīs mājdzīvniekus un inficēs viņus ar trakumsērgu, tie paši cilvēki vainos medniekus bezdarbībā. Līdzīgs stāsts ir par bebriem, mežacūkām un stirnām. Šķietami nekaitīgās stirnas, savairojoties lielā daudzumā, spēj izbojāt jaunaudzītes, kuru ierīkošana maksā ļoti dārgi. Eglīšu jaunos dzinumus stirnas ēd, lai attīrītu organismu no parazītiem. Jo vairāk stirnu, jo vairāk vajag eglīšu jauno dzinumu. Atkal bezdarbībā vaino medniekus. Cilvēki bieži domā vienpusēji un saskata tikai to, kas tajā brīdī šķiet izdevīgi. Pārāk maz sabiedrība ir informēta par procesiem mežā. Mežā nekas nenotiek nejauši. Ja mednieki vai mežkopji rīkotos nepareizi, mūsu rīcībā nebūtu to dabas bagātību, kuras šobrīd varam izmantot.
Paliks neskarts
— Vai atbalstāt vītņstobra ieroču un jaudīgas optikas izmantošanu medībās?
— Noteikti. Šādi ieroči palīdz medniekam izvērtēt dzīvnieku. Protams, tie prasa arī lielāku atbildības izjūtu. Dzinēju medībās zvēru lieki trenkā, un bieži vien šāvējam ir ļoti maz laika izlemt — šaut vai nē. Tāpēc Eiropā medības pārsvarā notiek ar vītņstobra ieročiem, un eiropieši brīnās, ka mēs uz dižmedījumiem ejam ar gludstobra bisi. Daudzviet Eiropā medniekus pavada īpaši apmācīti cilvēki, kuri norāda, drīkst šaut konkrēto dzīvnieku vai nē. Piemēram, lai cik kāri mednieks skatītos uz briedi ar pirmklasīgu trofeju, uzraugs, iespējams, norādīs uz pavisam citu dzīvnieku, un skaistulis paliks neskarts sugas turpināšanai.
Pie mums šie jautājumi ir pašu mednieku godaprāta ziņā. Taču savlaik ļoti stingro noteikumu dēļ daudzviet mednieki vēl joprojām nav iemācījušies būt arī saimnieki. Agrāk katrās medībās bija jāpiedalās meža sardzes pārstāvim. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas šīs likuma normas vairs nav. Tāpēc pirmajos gados medību saimniecība pasliktinājās. Bija jāveido jaunas tradīcijas, kuras tikai pašlaik sāk nostiprināties.
Mednieka dzīves skola
— Jūs tēvs uz mežu ņēma līdzi kopš bērnības. Vai ir kāds noteikts vecums, no kura bērnam varētu mācīt pazīt mežu, arī iemīlēt medības?
— Medības saistītas ar zināmu fizisko piepūli, tāpat kā, piemēram, dažādi sportaveidi — basketbols, hokejs. Ar šiem sportaveidiem nodarbojas ļoti daudzi. Ir arī traumas, nelaimes gadījumi, taču tāpēc jau neviens nodomā tos aizliegt. Tāpat ir arī ar medībām. Nedrīkst iedomāties, ka jauneklis vai jauniete pēc tam, kad apritējuši 18 gadu un nokārtots mednieka eksāmens, tūlīt kļūs par gudru mednieku. Tā notiek ļoti reti. Kamēr nav izieta “mednieka dzīves skola”, nekas neiznāks. Turklāt bērna prāts mežā notiekošajam ir daudz atvērtāks. Bērns daudz labāk saprot, kas sāp, kas ir labs, kas slikts. Viņš daudz ātrāk iepazīst mežu nekā pieaugušais, kuram šķiet, ka viņš jau visu zina. Nav taču jāliek bērnam skatīties, kā šauj, kā sadala medījumu. Var vispirms mācīt pazīt mežu, rūpēties par to, “lasīt” pēdu rakstu. Tikai pēc tam pamazām var pieradināt pie medību procesa. Bērnam būs prieks, ja zvērs viņa atnesto cienastu būs apēdis. Kā balva visam, ja izdodas ieraudzīt kādu no lielajiem dzīvniekiem — alni, briedi vai mežacūku.
Man gadījies sastapt jaunos speciālistus, kuri tikko pabeiguši Jelgavas Lauksaimniecības universitāti. Reizēm viņi nespēj atšķirt mežacūkas un brieža pēdas, nemaz nerunājot par vilku un lūsi. Viņiem augstskolas gudrības nepalīdz un jāsāk mācīties no jauna — nav pašu pamatu.
Mežā grūtāk
— Vai, apsaimniekojot mežu, viegli labot kļūdas?
— Negribu apvainot lauksaimniekus, taču uzskatu, ka mežā saimniekot ir daudz grūtāk nekā uz lauka. Ja nepareizi iesēj vai kāda iemesla dēļ neizaug laba raža, jau pēc gada vari savu kļūdu labot. Taču mežā ir citādi. Kļūdu “labošana” bieži vien ir neiespējama vai to var izdarīt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, pat simt gadiem.
Laika nepietiek
— Vai, strādājot mežniecībā, atliek laiks arī kam citam?
— Nē, neatliek. Jebkurā diennakts laikā var iezvanīties tālrunis, un būs jābrauc palīgā, lai atbrīvotu šoseju vai dzelzceļu no sabraukta dzīvnieka, kurš apdraud pārējos, lai dzēstu meža ugunsgrēku. Turklāt nelaimes gadījumi jau parasti notiek vakarā, kad ļaudis atpūšas. Diemžēl visi esam tikai cilvēki. Protams, gribētos jau daudz ko — aizbraukt pamakšķerēt vai fotografēt dzīvniekus un putnus. Taču šie vaļasprieki prasa daudz brīva laika.
Kā vīnogas ķekarā
— Bieži gadās redzēt ko neparastu?
— Reizēm. Pirms pieciem gadiem aizbraucām uz Jumpravu palīgā dzēst ugunsgrēku. Izvilkām šļūtenes, sākām dzēst. Taču blakus mašīnai tikai vēlāk pamanījām irbi, kura turpat ceļa malā perēja. Irbe pat nepakustējās, lai nenodotu savu ligzdu. Žēl, ka nebija līdzi fotoaparāta. Esmu redzējis slokas cālīšus. Tik lielus kā īkšķa gals. Katrs muka uz savu pusi. Reiz pat redzēju, kā irbe aizlidoja kopā ar visiem putnēniem, kuri bija ieķērušies viņas vēdera spalvās gluži kā vīnogas ķekarā.
— Kā ģimene vērtē jūsu interesi par mežu?
— Arī mana sieva Dace strādā Kokneses mežniecībā. Abi strādājam, un citas izvēles nav. Tas, ka medību sezonas laikā viena brīvdiena veltīta medībām, ir pašsaprotama lieta. Sieva gan interesējas par medībām, taču brīvo laiku viņa labprātāk pavada mājās — nevaram taču abi pārcelties uz dzīvi mežā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Modris Gaidis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1951. gada 15. novembris, Koknese.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Aizupes meža tehnikums.
NODARBOŠANĀS: Kokneses mežniecības mežzinis.
ĢIMENE: precējies, sieva Dace, strādā Kokneses mežniecībā.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: medības un dabas vērošana.
