No miega augšā uztrieca dauzīšanās pie durvīm. Pirmajā nomidzī šķita, ka izlicies. Paklausījos.
No miega augšā uztrieca dauzīšanās pie durvīm. Pirmajā nomidzī šķita, ka izlicies. Paklausījos. Patiesi klauvēja. Miegainu skatu paskatījos sienas pulkstenī. Tad vēl vienu reizi, jo neticēju savām acīm — pusčetri no rīta! Kaut kāds ārprāts! Nejauša gadījuma un sadzīvisku apstākļu spiesta, es strādāju vietā, kur darbs bija pārvērsts par dzīvesveidu ar nenormētu darbalaiku. Par katru nieku draudēja atlaišana no darba, tāpēc tramdīšana jebkurā diennakts laikā izbrīnu varēja radīt tikai no cilvēciskā viedokļa.
— Kas tur ir? — durvis neverot vaļā, jautāju.
— Es!
— Kas — es? — biju neizpratnē.
— Taisi vaļā, tad redzēsi!
— Nevaru! Neesmu apģērbusies!
— Tad ej un apģērbies! — aiz durvīm kāds samtaini nosmējās.
Balss likās pazīstama, ģērbdamās pie sevis prātoju. Taču spēji, bez kaut kāda iemesla, piemetās savādi drebuļi. Nez kāpēc ķērās āķīši, ar nagu uzplēsu zeķi, svārkus nevarēju aiztaisīt, jo drebēja rokas, bet džemperi uzvilku ar muguru uz priekšu. Biju kaut kur lasījusi, ka savādās izjūtas radot mūsu sargeņģelis. Viņš brīdinoši purinot cilvēka augumu, lai uzmanītos, jo esot atnākusi “nelaime” — skaista, smaidīga un viltīga vīrieša izskatā. Ak, kādas muļķības! Atverot durvis, mans pārsteigums bija tik liels, ka neviļus pat atspiedos pret stenderi, lai nesaļogās vēl kājas.
— Neko jau melna nelaimīte! — neticīgi pasmaidīju savai iekšējai balsij par tās lielo muļķību. Uz sliekšņa stāvēja Pāvels un lūkojās manī skaistākajām acīm pasaulē. Tās bija tik melnas un samtainas kā vistumšākā nakts, tik dziļas un reibīgas, pētošas un glāsmainas, brīžiem lepnas, brīžiem maigas un lūdzošas, dažbrīd kaislīgas un aicinošas…
Pāvels brauca tādā ātrumā kā uz pasaules galu — ja nepasteigsies, tad nokavēs. Krustojumu, kurā bija jānogriežas uz mūsu darbavietu, viņš pārbrauca bez jebkādas bremzēšanas, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.
— Tu tikai neizlec no ejošas mašīnas! — pamanījis manu baiļpilno skatienu, viņš nopietni ierunājās, bet tad pilnīgi negaidot pilnā balsī iesmējās.
— Es tevi nozagu! — viņa acīs pazibēja viltīga, ķircinoša uzvarētāja izteiksme. Šajā brīdī man vajadzētu būt laimīgākajai sievietei pasaulē, ja vien…
— Kaut kas traks! — pārsteigta par savu naivumu, iesaucos. — Kur tad mēs braucam?
— Es tev parādīšu kaut ko tādu, ko tu nekad nebūsi redzējusi!
—Var jau būt! — pie sevis mulsi prātoju. Bet kāpēc tad jābrauc tā, it kā vestu malku! Es galīgi nesapratu, kur tā jānesas, un, ja neietriecos stiklos vai nesasitos, tad tikai tāpēc, ka biju no bailēm gluži vai pamirusi. Trakajam skrējienam neredzēja galu, tāpēc es biju ļoti pateicīga, ka visi prātīgie braucēji šobrīd saldi gulēja.
Pilnam baiļu komplektam un panikai piedevām sākās mežs un krūmi. Nu jau sāku nožēlot savu neapdomīgo rīcību. Taču muļķību ilgi pārdomāt neļāva straujā mašīnas palēkšanās virs kaut kādas bedres, kad tā draudīgi svārstījās no viena sāna uz otru. Tad vēl viens tāds traks palēciens, un pēkšņi tikpat negaidīti Pāvels nobremzēja, bet es abām rokām atsitos pret paneli. Jāsaka godīgi, biju atvieglota, ka šim vāģim, izrādījās, bija arī bremzes.
— Vai man taisnība? Skaties! — teica Pāvels.
Pirmajā mirklī, vēl būdama ekstrēmās braukšanas varā, es pat neaptvēru, uz kuru pusi man jāskatās.
Paskatījos norādītajā virzienā un…sastingu. Rīts vēl tikai modās. Daugava bija rāma kā spogulis, nekustējās ne vilnītis, tāpēc izskatījās, ka ūdens stāv uz vietas. Cik vien tālu skats sniedzās, pa ūdens virsmu kā maigi rozīgs tīmeklis cēlās rīta migla, kas šķita bezgalīgi tāla un dūmakaina, jo otrs krasts nebija saskatāms. Gulēja putni, zāle un ūdens. Pilnīgs klusums. Taču tas bija tikai mirklis! Kā pēc burvja mājiena pavērās plānais miglas aizkars. Ūdenim tieši pa vidu mazgāties majestātiski un lēni iepeldēja milzīgi liela un sarkana saules ripa. Tā bija tik neticami tuvu — gluži vai ar roku aizsniedzama. Tā kā pētīdama lūkojās tieši uz mums. Es savukārt skatījos, neticēdama pati savām acīm, jo likās, ka kaut kas tāds nemaz nevar notikt. Likās, ka mēs abi stāvētu pašā pasaules malā un būtu atnākuši atrādīties kaut kam svēti pārpasaulīgam, kas tagad deva mums savu svētību. Skats bija tik fantastiski mistisks un mulsinošs. Taču arī tas bija tikai mirklis!
Jau pēc brīža kokos iečabējās rīta vējš, iedziedājās putni, gar krastu uzsitās ūdens šļakatas, bet saule rīta tīrajā mirdzumā jau ievizējās mākoņos. Viss bija beidzies! Ne miņas no tā, ko redzējām, un varbūt arī no tā, kas bija jāsaprot. Daba gribēja mūs pārliecināt, ka viss, kas uz šīs zemes, ir tikai tāds mirklis, īss un bezgala skaists. Tikai — kur ir tā sākums? Kuru mirkļu dēļ ir vērts gaidīt to brīnumu, kas nepieder nevienam citam kā tikai mums abiem?
