Aizkraukles arodvidusskolas jauniešu deju kolektīvs “Burši” kopā ar vadītāju Unu Stakli, bijušajiem dejotājiem, kolektīva labvēļiem un deju cienītājiem sestdien svinēja 25 gadu jubileju.
Aizkraukles arodvidusskolas jauniešu deju kolektīvs “Burši” kopā ar vadītāju Unu Stakli, bijušajiem dejotājiem, kolektīva labvēļiem un deju cienītājiem sestdien svinēja 25 gadu jubileju.
Atceras pirmā vadītāja
— Tas bija 1980. gada rudenī, kad toreizējās Stučkas 24. arodskolas vadība mani uzaicināja dibināt jauniešu deju kolektīvu. Pati savulaik dejoju slavenās Dzidras Rubenes vadītajā deju kolektīvā “Cesvaine”, tāpēc kolēģi mani mudināja organizēt savu kolektīvu. Toreiz arodskolā mācījās maz meiteņu, un dejotājas “aizņēmāmies” no Aizkraukles 2. vidusskolas. Par kolektīva krustmāti kļuva arodskolas direktora vietniece Vilma Brikmane. “Burši” tapa grūti, bet skaisti, — “Staburagam” pa tālruni pastāstīja kolektīva pirmā vadītāja Maija Bruģe.
Tagad viņa dzīvo un strādā Rīgas rajonā. Slimības dēļ skolotāja Bruģe “Buršu” nozīmīgajā jubilejā nevarēja piedalīties. Ziedus un audzēkņu laba vēlējumus pirmajai skolotājai pēc jubilejas koncerta aizveda daži bijušie dejotāji.
Nekad nav garlaicīgi
“Buršu” otrā vadītāja kopš 1998. gada ir pieredzes bagātā deju skolotāja Una Stakle. Viņa dejas soļus māca vairākiem kolektīviem, un viens no tiem ir “Burši”. Una Stakle teic, ka šajā kolektīvā nekad nav garlaicīgi. Tāpat kā pirms 25 gadiem, arī tagad “Buršos” pārsvarā dejo arodvidusskolas puiši un Aizkraukles novada ģimnāzijas meitenes. Pirmajai kolektīva krustmātei pievienojušās vēl divas izglītības darbinieces — Skaidrīte Zariņa un Dzintra Dareiko—Sinkeviča.
Kolektīvs piedalījies divos pieaugušo un divos skolēnu dziesmu un deju svētkos, koncertbraucienos iepriecinājis skatītājus Vācijā un Ungārijā, dejots arī daudzviet Latvijā. Nu viņi gatavojas 2008. gada Dziesmu un deju svētkiem.
— Apbrīnojama ir dejotāju uzņēmība, taču dažkārt nākas kādu arī sapurināt. Īpaši tad, ja izdomā no kolektīva aiziet. Izrunājamies, un viss atkal kārtībā, — priecājas Una Stakle. Viņas tradicionālie uzmundrinājuma vārdi ir: “Krūtis uz priekšu, vēderu uz iekšu, un — uz priekšu!”.
Tikšanās ar jaunību
Aizkustinoši bija, kad uz skatuves kāpa bijušie dejotāji — stalti vīri un elegantas dāmas. Daudzi pēc gadiem ilgas neredzēšanās atkal satikās ar savu jaunību. Nu varēja apkampties un noslaucīt aizkustinājuma asaras…
“Buršu” tagadējā “jaunaudze” to visu vēroja no malas. Viņi, iespējams, iedomājās, ka vēl pēc 25 gadiem arī viņi būs veterānu godā. Dažiem dejotājiem pajautāju, ko viņiem nozīmē dejošana “Buršos”?
Agnese: “Dzīvesprieku!”. Juris: “Labu atpūtu!”. Daiga: “Izjūtu dejas burvību, jo pie skolotājas Unas dejoju jau 16 gadu. Mamma mani pie viņas atveda triju gadu vecumā. Tā es no mazo dejotāju kolektīva jau esmu “Buršos””. Mārtiņš: “Relaksāciju pēc skolas!”. Aigars: “Vislabāko brīvā laika pavadīšanu!”.
