Neretiete Valda Stoma šobrīd ir pensionāre, bet darba gadi pagājuši Neretas pasta nodaļā, strādājot par operatori. Daudz laika viņa pavada kopā ar mazbērniem, iesaistījusies arī sieviešu organizācijā „Neretas papardītes”.
Neretiete Valda Stoma šobrīd ir pensionāre, bet darba gadi pagājuši Neretas pasta nodaļā, strādājot par operatori. Daudz laika viņa pavada kopā ar mazbērniem, iesaistījusies arī sieviešu organizācijā “Neretas papardītes”.
Īstena neretiete
— Kāpēc palikāt dzīvot dzimtajā pusē? Lielā pasaule jaunībā nevilināja?
— Esmu dzimusi Neretas laukos, netālu no Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības mājām “Riekstiņiem”. Ģimenē bijām divi bērni — es un brālis. Neretā pabeidzu pamatskolu, pēc tam vidusskolu absolvēju, mācoties vakarskolā. Jau no jaunības dienām esmu mīlējusi šo vietu un domāju, ka labākas nav nekur citur pasaulē. Nav nācies daudz ceļot un redzēt, kā cilvēki dzīvo citās zemēs, bet man te, Neretā, ir labi, un es šo vietu nemainītu ne pret vienu citu.
— Kas Neretas apkārtnē ir tāds īpašs?
— Man patīk šejienes daba. Īpaši pavasarī, kad pēc ziemas sala no zemes spraucas laukā pirmās sniegpulkstenītes, pēc tam tulpes. Man patīk, ka te viss ir pierasts un pazīstams. Visi savējie, lai kur es ietu — uz veikalu, ambulanci vai uz pagastmāju. Neretai piemīt arī savdabīgs klusums, jo lielo pilsētas trokšņu pie mums nav. Gados, kamēr strādāju pastā, esmu iepazinusi visus neretiešus un tagad redzu, kā aug viņu mazbērni. Gan mani bērni, gan mazbērni te gāja skolā, un es par to priecājos.
Divdesmit trīs gadi pastā
— Ko atminaties no darba gadiem pastā?
— Neretas pasta nodaļā nostrādāju 23 gadus, biju operatore. Pieņēmu maksājumus, tolaik galvenokārt no dažādām iestādēm. Neretieši abonēja laikrakstus un žurnālus, tāpat rakstīja vēstules. Darāmā vienmēr pietika, jo tolaik pasts bija vecajā vietā Pasta ielā, un pasta ēkā krāsnis mums pašām bija jākurina un jāgādā ūdens. Nu jau desmit gadu esmu pensijā, tāpēc par jauno pasta mājvietu, kas tagad ir pagasta padomes ēkā, man nav nekādu atmiņu. Manas patīkamās atmiņas palika tur, vecajā pasta mājā.
Vēl šodien manas kolēģes — Inta, Daņa un Vija, pat uz ielas satiekot, uzmundrina, pasaka kādu stingrāku vārdu, lai turos un nepadodos. Katros svētkos saņemu apsveikumus arī no visa pasta kolektīva. Tie ir tādi nieki, bet tomēr rada sajūtu, ka par tevi domā, ka neesi aizmirsta.
— Vai cilvēki mūsdienās pasta pakalpojumus izmanto tikpat daudz, cik agrāk, pirms desmit gadiem?
— Pati no savas pieredzes zinu, ka nē. Vienīgi liela daļa veic pastā dažādus maksājumus. Atceros, man bija viena pazīstama neretiete, kura regulāri abonēja 12 avīžu un žurnālu! Cik tad šodien vairs varam atļauties? Pensionāri skaita santīmu pie santīma, lai varētu nopirkt zāles un maizi, daudzi nepasūta pat vienu avīzi.
Lepna vecmāmiņa
— Neretā izveidojāt arī ģimeni? Kā dzīve ritēja tālāk?
— Lai cik man grūti, es vienmēr saku — ir labi. Vīrs aizgāja aizsaulē jau pirms divdesmit gadiem, viena audzināju divas meitas. Viena meita traģiski aizgāja bojā, un viņas dēls palika bārenis. No sešu gadu vecuma audzināju mazdēlu Igoru, tagad viņam jau 23 gadi. Esmu lepna un gandarīta, ka viņš izaudzis par kārtīgu cilvēku. Protams, mums ir gājis visādi, bet grūtības kopā esam pārvarējuši. Kādreiz iedomājos, ka mana dzīve noteikti būtu izveidojusies citāda, krāsaināka varbūt, ja man blakus būtu bijis otrs cilvēks, mans vīrs. Bet ir labi tā, kā ir.
— Kā saprotaties ar meitu, mazmeitām?
— Meita mani ļoti atbalsta. Tagad, kad veselība vārgāka, palīdz ikdienas darbos, bet galvenais ir garīgais atbalsts un sapratne. Esmu tāds cilvēks, kuram patīk izraudāties, ja kāda nelaime vai ķibele, tūliņ raudu, bet meita stingri saka — mamma, no pinkšķēšanas nekas nemainīsies! Katram pašam jācīnās par sevi un jādomā ar skaidru galvu.
Jaunākajai mazmeitai ļoti patīk, ja es novērtēju viņas dāvanas un pašas gatavotus apsveikumus. Viņas zīmējumi un dāvaniņas man vienmēr ir goda vietā. Tagad mazmeitiņa man uzdāvinājusi krāsainām dzijām aptītu pudeli, un viņai liels prieks, ka plauktā tai ierādīta vieta. Atbraucot vienmēr priecājas, ka viņas darbiņus krāju, nevis izmetu.
Palīdz kaimiņam
— Esat pensionāre. Ko darāt, lai īsinātu laiku?
— Iestājos sieviešu organizācijā “Neretas papardītes”, regulāri eju klausīties dažādas lekcijas. Tagad esmu iesaistījusies nodarbībās, kurās stāsta par koraļļūdens iedarbību uz veselību. Esmu izmēģinājusi vienu kursu, bet tas jāatkārto, lai justu uzlabojumu. Diemžēl šis prieks ir dārgs. Agrāk daudz adīju ikdienišķas lietas — zeķes, cimdus, šallītes. Tagad ir veselības problēmas, augsts asinsspiediens un sirds slimības, tāpēc vairs tik daudz ar rokdarbiem nedrīkstu nodarboties. Gaidu pavasari, lai varētu sākt rušināties dārzā. Kamēr varu, aprūpēju savu mammīti, kurai ir deviņdesmit gadu, viņa katru dienu jāapkopj. Tāpat kaimiņos dzīvo invalīds, kuram palīdzu mājas solī, izvāru ēdienu un kādreiz izmazgāju drēbes. Darāmā pietiek.
— Ko audzējat dārzā?
— No visa kā pa drusciņai. Audzēju gan skaistumam, gan arī tāpēc, lai rudenī ir ko konservēt. Mans niķis daudzu gadu garumā ir vākt sausos ziedus, kuri izaug manā dārziņā. Es veidoju dažādas kompozīcijas, un vismaz viena man istabā noteikti ir visu laiku. Pavasarī gan vāzēs ir dzīvie ziedi, bet sausajām kompozīcijām manā sirdī ir īpaša vieta. Man tās patīk! Neesmu izcila pavāre, bet tradicionālie marinētie gurķi, ievārījumi un kompoti tāpat sakrājas pieliekamā plauktos. Galvenais, lai varu kustēties un tikt ārā no mājas. Man patīk būt cilvēkos. Svarīgi ievērot — kāds pats esi pret citiem, tādi arī apkārtējie būs pret tevi. Es to vienmēr atceros.
— Kas vēl ikdienu padara interesantāku?
— Es krāju visus apsveikumus, kurus man sūta gan bijušie kolēģi, gan radi un paziņas. Skumjos brīžos paņemu atklātnes un palasu jaukos novēlējumus, tas atkal dod spēku. Labie vārdi ir apliecinājums manam darbam, ka tas nav bijis velts.
Mans otrs labākais draugs tūliņ aiz velosipēda ir radio. Man vajadzīgs sarunu biedrs, kurš pārtrauktu klusumu. Klausos Latvijas radio 2, jo patīk latviešu dziesmas. Īpaši mīļa ir tā, kurā dzied: “Iesim pa dzīvi blakus, tas nekas, ka tā īsa…”, neatceros izpildītājus, bet dziesmas dziedu līdzi.
Veselība — visdārgākais
— Kā pārvarat veselības problēmas?
— Šis gads man sācies drūmi, jo sāp kāja. Biju pie ārstiem, kuri sacīja, ka jāoperē. Operāciju celim var veikt kaut šodien, bet, lai to izdarītu, vajadzīga liela nauda, kuras man nav. Otra iespēja ir gaidīt rindā, kura pienāks tikai pēc pieciem sešiem gadiem. Grūti staigāt, bet ar velosipēdu varu braukt, kur vēlos! Kolēģes man to uzdāvināja pirms desmit gadiem, ejot pensijā. Pa šo laiku tas nav pat sabojājies, bet uzticami man kalpo. Tagad, ziemā, pa ledu ir grūti, bet, tiklīdz nāks pavasaris, es atkal ar velosipēdu braukšu pa Neretas ielām!
— Vai kā pensionāre jūtaties nodrošināta?
— Nezinu, kā iztiktu, ja man nebūtu meitas un znota, kuri man palīdz. Katru mēnesi jāmaksā rēķini, jāpērk zāles. Patīk aiziet pie friziera, regulāri apmeklēju arī baznīcu, kur jāziedo. Visur tikai izdevumi, viss kļūst dārgāks. Gribētos, ka valdība tomēr atrod līdzekļus, lai arī pensionāri varētu dzīvot, nevis skaitīt santīmus izdzīvošanai. Mēs jau neprasām milzu pensijas, tikai atbilstošas savam padarītajam darbam daudzu gadu garumā. Saprotu, kāpēc tagad jaunieši dodas peļņā uz ārzemēm. Ar to, ko var nopelnīt Latvijā, pat pensionārs nevar pilnvērtīgi iztikt, kur nu vēl jauni cilvēki, kuriem jāuztur ģimene un gribas arī kaut ko redzēt, nevis tikai izdzīvot.
— Kas jums dzīvē ir vissvarīgākais?
— Veselība. Tikai to parasti saprotam par vēlu. Arī man problēmas ar celi sākās jau pirms vairākiem gadiem, bet vienmēr domāju: nekas, vēl varu izturēt, gan jau pāries. Bet nekā! Domāju, ka tikai tad, ja ir laba veselība, cilvēks var būt laimīgs. Vēl priecājos par saviem mazbērniem, kuri mācās un piedalās dažādos pasākumos, viņi ir tie, kuri ikdienā sagādā prieka brīžus.
**
VĀRDS, UZVĀRDS: Valda Stoma.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1941. gada 5. maijs, Nereta.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Nereta.
NODARBOŠANĀS: pensionāre, bijusī pasta nodaļas darbiniece.
ĢIMENE: meita Alla, trīs mazbērni — Igors, Paula un Zanda.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: adīšana un grāmatu lasīšana.
