Februārī biežāk nekā parasti dzirdam vārdu “mīlestība”, jo mēneša vidū svinam Valentīna dienu.
Februārī biežāk nekā parasti dzirdam vārdu “mīlestība”, jo mēneša vidū svinam Valentīna dienu. Laiku pa laikam uzvirmo diskusijas, vai mums tādi svētki vajadzīgi, bet, manuprāt, mīlestības nekad nevar būt par daudz, un šie svētki nav sliktākais, ko esam aizņēmušies no citām tautām.
Varbūt vienīgi nevajadzētu tik ļoti ikdienā deldēt vārdus “Es tevi mīlu”, kā to dara amerikāņi. Bieži lietotiem, šiem vārdiem zūd jēga un īstā būtība.
Kas ir mīlestība? Šo jautājumu ir uzdevuši cilvēki visās paaudzēs un visos gadsimtos, un atbilde nekad nav bijusi viennozīmīga. Mīlestība allaž mainās, un to nevar nopirkt vai uzzīmēt. Iespējams, tā ir pasaulē smalkākais, acīm neredzamais pavediens, kurš satur kopā divus cilvēkus.
Sengrieķu valodā mīlestību skaidroja sešiem vārdiem: kaisle, mīlestība kā spēle, mīlestība ar apsēstību, mīlestība, kurā ir prāta apsvērumi, izvēloties mīļoto, pašaizliedzīgā mīlestība un stabila, stipra mīlestība.
Viens no skaistākajiem šo jūtu skaidrojumiem rodams Bībelē: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas…”
Dažbrīd, vērojot televīzijas pārraides un šovus, māc bailes, ka mīlestība kādreiz var izzust, jo arvien biežāk to padara par preci. Sestdien un svētdien televīzijā varēja vērot raidījuma “Mīl, nemīl” šovu “Aklās kāzas”. Kur vēl lielāks absurds — iespējamo pāri izvēlas skatītāji. Jauniešiem vienam otram tikai jāpasaka “jā”, lai pār viņiem nolītu dāvanu lietus. Bet kur tad paliek mīlestība? Paldies Dievam, kāzas nenotika, jo meitene pateica “nē”.
