Katru gadu 14. februārī atceros gadījumu manā dzīvē, par kuru gribētos pastāstīt arī citiem.
Katru gadu 14. februārī atceros gadījumu manā dzīvē, par kuru gribētos pastāstīt arī citiem.
Bija vasara, jūnijs. Mēs, bariņš pazīstamu cilvēku, sarunājām tikties Kokneses pilsdrupās, lai mazliet izklaidētos.
Ejot pa taciņu, pretī nāca otra tāda pati grupa. Tās vidū stalts, solīdi ģērbies kungs. Jutu, ka mana piere pārklājās sviedriem un kājas sāka grīļoties, bet bēgt projām jau bija par vēlu.
Piespiedu sevi ieskatīties viņa acīs, bet tajās neieraudzīju ne prieku, ne izbrīnu, ne pārsteigumu. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manai sejai mierīgā vienaldzībā.
Kad bijām pagājuši viens otram garām, noslaucīju pieri un atcerējos seno patiesību: “Nekas zem šīs saules nav mūžīgs!”.
Bija taču pagājis piecdesmit gadu no tās dienas, kad viņš mani pazina ļoti labi.
Anna
