Tas notika 80. gados. Biju 18 gadu veca, bet viņam — jau 30. Toreiz bija tāda interesanta nodarbe — kinomehāniķis, kurš lauku ļaudīm rādīja kino.
Tas notika 80. gados. Biju 18 gadu veca, bet viņam — jau 30. Toreiz bija tāda interesanta nodarbe — kinomehāniķis, kurš lauku ļaudīm rādīja kino. Kamēr attina filmu, skanēja to laiku dziesmas. Biju jauna, mīlēju ar visiem pakoķetēt, bet, pērkot biļetes uz kādu filmu, mūsu rokas saskārās, un man cauri izskrēja karstas trīsas. Tad vēl nepazinu mīlestību un vienmēr domāju — kāda ir pieaugušo dzīve? Ieskatoties Ulda zilajās acīs, sapratu, ka tas nav viena vakara piedzīvojums. Sapratāmies bez vārdiem, vakari un brīvdienas bija tikai mūsu.
Reizēm, kad ļoti gribēju viņu redzēt, nebaidīja ne attālums (no viena kolhoza līdz otram), ne arī sliktais laiks. Devos ceļā kājām tikai ar vienu domu — būt viņa tuvumā, sajust viņu un piederēt viens otram. Mums apkārt bija meža zaļums, ceļmalas puķes, sīkas skudriņas, virs galvas putnu balsis.
Kādreiz baidījos no zobārsta, bet, esot kopā ar viņu, pašai par sevi gribējās pasmieties. Viņš bija kā dārznieks, bet nezinu, vai es biju viņa vienīgā puķīte. Tomēr man pie kājām bija visa pasaule, es virpuļoju pa dzīvi, nejūtot ne nogurumu, ne bailes no rītdienas. Jauno gadu citi sagaidīja siltos dzīvokļos, bet mēs mežā zem sniegotām eglēm. Viņš man mācīja, ka jāprot caur asarām smaidīt, lai arī cik sāpīgi būtu. Mēs piederējām viens otram, es biju kā jauna mežonīga ķēvīte, sarāvos no visa, bet ar viņu bija citādi.
Tā bija mana pirmā un arī pēdējā mīlestība. Arī toreiz bija Suņa gads. Es viņam uzdāvināju tādu kā karodziņu, kurā attēlots suns ar kaulu zobos, bet apakšā rakstīts: “Brauc lēnām, tevi gaida mājās!”. Tā dienas paskrēja nemanot, pagāja gadi, un ceļi mūs aizveda katru uz savu pusi. Vēl šodien kaut kur dziļi sirdī sāp šī aprāvusies mīlestība.
Tomēr notika brīnums, un pēc daudziem gadiem iznāca satikties ar cilvēku, kuram ir gan tāda pati stāja, gan runasveids, arī smiekli tie paši dzidrie. Kā var būt divi sveši, bet tik līdzīgi cilvēki? Toreiz varējām pa dzīvi virpuļot, izbaudīt katru mīļu brīdi, bet tagad mans mazais nerātnais velniņš čukstēja: “Tev nebūs svešu vīru iekārot!”.
Ir grūti tam pretoties, bet jāatceras, ka no tā ciestu daudzi tuvi cilvēki. Esot šī vīrieša tuvumā, gribas nosviest dažus gadus, traukties pa dzīvi, bet diemžēl kājas dziļi iestigušas lauku smiltīs. Iekšējā balss sauc: “Attopies, mīļā, tavs laiks ir pagājis, kas bija toreiz, vairs nebūs nekad.” Nu jāļauj vaļa jaunajiem. Arī pašai aug trīs atvasītes, tikai žēl, ka bez mīlestības un laimes. Bet Visu mīlētāju dienā domās esmu kopā ar savu toreizējo vienīgo mīlu. Tās atspulgā ļauts noraudzīties tikai no attāluma.
Sarmīte Ziemele Aizkrauklē
