Valentīndiena. Diena, kurā mūsu sirdīs atkal un atkal no jauna uzplaukst cerību zieds.
Valentīndiena. Diena, kurā mūsu sirdīs atkal un atkal no jauna uzplaukst cerību zieds. Ziedam krāsu varavīksni piešķir mūsu labestība, ticība, spēja mīlēt un piedot.
Gaidīt mīlestību, ļaut katru gadu plaukt cerību ziedam. Vai katram tas ir pa spēkam? Mums katram ļoti gribas nosargāt savu cerību ziedu no agrām vilšanās salnām, no skauģu acīm, pasaules viltniekiem, tomēr daudzi salūstam. Gaidīšanas ceļš bieži ir klāts asiem oļiem, un mums ir bail līdz sirds asinīm savainot sevi. Mēs esam tikai cilvēki un bieži padodamies savām iegribām, vājībām, kļūdām. Nespējam redzēt tālāk par savu degungalu. Pažēlojot sevi, mēs aizmirstam, ka mums tuvam cilvēkam salst, ka viņš alkst cilvēciskas līdzjūtības un sapratnes.
Arī manā jaunībā visās varavīksnes krāsās uzziedēja brīnumainais mīlestības zieds, kura mūžs izrādījās ļoti īss. Taču zieda atblāzma dedzināja un sūrstēja daudzus gadus. Otrai pusītei vienmēr pietrūka spēka izrauties no ikdienas rutīnas, uzpūst siltu elpu vēl kvēlojošām oglītēm, lai atkal uzkurtu gaišo mīlestības ugunskuru. Arī es biju lepna, nedevu iespēju un spārnus šai mīlas kvēlei. Laikam taisnība tautas parunai: “Viena pagale nedeg”. Mūsu mīlestības gaidīšanas svētki aprāvās pusmūžā, jo otrs cilvēks dzīves grūtībās salūza.
Veltu viņa piemiņai pašas rakstītās dzejas rindas:
“Es tevi meklēšu
pēc daudziem daudziem
gadiem,
kad, noguris no klejojumu
maldiem,
vēl spēšu tev(im) piedošanu
lūgt.
Varbūt viena sirds tad otrai
piedos,
Varbūt atkal projām steigs.
Tikai abiem mums to zināt,
Cik šai pasaulē vēl mīlēt ļauts.”
Vienmēr tava Jakobīne