Viedoklis par cīņu ar aplokšņu algām. Valsts prezidentes kancelejas izveidotā pētnieku grupa prezentēja sava darba rezultātus par iedzīvotāju izceļošanu strādāt Īrijā.
Viedoklis par cīņu ar aplokšņu algām.
Valsts prezidentes kancelejas izveidotā pētnieku grupa prezentēja sava darba rezultātus par iedzīvotāju izceļošanu strādāt Īrijā. Lai gan vairumam šī aktivitāte izraisīja vien smīnu (kuram gan nav saprotams, ka Īrijā meklējam vien cilvēka cienīgu samaksu par paveikto), tomēr pētnieku iesniegtie rezultāti, kas nonākšot Ministru kabinetā un arī Darba devēju konfederācijā, demonstrē kādu ļoti aktuālu un sāpīgu Latvijas problēmu, kuru neviens tā īsti pat ievērot nevēlas, ne tikai ķerties pie tās risināšanas.
Runa ir par sociālo garantiju trūkumu un darba attiecību zemo līmeni kā vienu no svarīgākajiem iemesliem iedzīvotāju izbraukšanai darba meklējumos uz ārzemēm. Īrijā aptaujātie tautieši atzinuši, ka, ja Latvijā viņiem maksātu pat uz pusi mazāku algu, bet pastāvīgi, ar visām sociālajām iemaksām, un ja pret viņiem izturētos kā pret darba ņēmējiem, nevis kā pret zemākas kategorijas ļautiņiem, šie cilvēki nekur nebrauktu. Tātad vienlīdz lielu vainu par darbaspēka emigrāciju jāuzņemas gan biznesmeņiem, gan arī valdībai, jo tieši Aigars Kalvītis savulaik par vienu no prioritātēm izvirzīja cīņu ar aplokšņu algām, bet izskatās, ka šī cīņa notiek tikai plašsaziņas līdzekļu pārstāvju priekšā.
Nav jābūt zinātniekam, lai saprastu, ko mums cenšas pateikt statistiskā informācija. Padomājiet! Latvijā ir Eiropas Savienībā viszemākā vidējā darba alga valstī, bet vislielākais skaits nopirkto jauno un ekskluzīvo automašīnu uz vienu iedzīvotāju. Pabalsti, kurus aprēķina no sociālajām iemaksām, un pensijas ir niecīgas, bet hipotekārās kreditēšanas (runa ir pa ļoti lielām summām uz ilgāku laiku) apjoms pieaug rekordtempos. Un ko gan tur daudz spriest — pietiek nedēļas nogalē ieiet kādā lielveikalā, lai saprastu, ka, saņemot minimālo algu, lielajam daudzumam pircēju šī būtu mēnesī vienīgā tirgotavas apmeklējuma reize. Bet tā taču nav…
Irīna*, 53 gadus veca strādniece:
— Jā, oficiāli es saņemu minimālo darba algu. Man šķiet, ka divās trešdaļās firmu visi, sākot no apkopējas un beidzot ar direktoru, “saņem” minimālo algu. Par savu priekšnieku nesūdzos, jo ļoti labi saprotu, ka tik, cik reāli saņemu, viņš oficiāli nemaz nebūtu spējīgs maksāt. Citādi man ir gan atvaļinājums, gan ja vajag kur aizbraukt, arī kādu brīvdienu iedod, Ziemassvētkos visi saņemam dāvanas. Protams, saprotu, ka mazās sociālās iemaksas man nedos normālu pensiju, bet arī pie lielākām tā diezin cik laba nebūs. Pie tam, ja vēl veselība turēsies, strādāšu kā strādājusi arī vēlāk. Kāda jēga skaitīt tik valstij to naudu, dzīvot uz bada robežas, ja solītie labumi, kas par nodokļu naudu būšot, tāpat man netiks: ja vajadzēs veikt kādu operāciju — jāmaksā, utt.? Paskatieties algas lapiņā: pat no minimālās cik atskaita! Galu galā man vēl meita palīdz, kura, starp citu, strādā Anglijā — “aizlaidās” no darba devēja tirāna, kurš sasolīja nezin kādus labumus, bet algu nemaksāja pa trim mēnešiem, pie tam četru gadu laikā viņa ne atvaļinājumā bija bijusi, ne slimot drīkstēja. Un lai valdība necer, ka darbinieki zvanīs un sūdzēsies par šādām un līdzīgām situācijām! Tādi kā es ir apmierināti, bet tādi kā meita aizbrauc un aizbrauks klusējot. Mēs taču šiem priekšniekiem no tiem pašiem nodokļiem algu maksājam, lai vēl viņu vietā arī strādātu — cīnītos ar negodīgiem darba devējiem.
Vitālijs, kuram mazpilsētā pieder uzņēmums ar 15 darbiniekiem:
— Pirms kaut ko pārmest darba devējam, parēķiniet, cik viņam izmaksā viens strādnieks. Ja es savam darbiniekam gribu samaksāt 200 latu “uz rokas”, kas patiesībā ir smieklīga nauda, ja rēķina, ka viņam trešdaļa būs jāatdod par komunālajiem pakalpojumiem, bet vēl jau visu mēnesi arī jāēd un jāapģērbjas, tad uz papīra tie būs apmēram Ls 328, plus vēl darba devēja sociālās iemaksas Ls 79. Tātad vairāk nekā četri simti latu. Pareizinot tos ar maniem 15 darbiniekiem, iznāk 6000. Pieskaitiet vēl visus uzņēmuma ienākuma nodokļus, PVN—us, līdzekļus darba drošības pasākumu ievērošanai, dažādu licenču iegādei utt. un iznāk, ka pats nopelnīt varu, ja nu vienīgi naftu sūknējot. Līdz ar to neredzu jēgu būt uzņēmējam, uzņemties atbildību, skriet, kārtot un beigās saņemt peļņu algas lielumā. Un visi runātāji par atbalstu mazajam biznesam šo situāciju ļoti labi zina, tāpat kā kontroles dienesti. Vienkārši varasvīri paši ir saistīti ar biznesu, pie tam ne jau to tīrāko, tādēļ nav ieinteresēti sakārtot uzņēmējdarbības vidi. Turpretim visādās darba inspekcijās u. tml. strādā cilvēki, kuri ikdienā redz, kas jādara uzņēmējam, lai viņš varētu kaut cik sekmīgi saimniekot, tādēļ neizrāda ārkārtēju centību pārkāpumu atklāšanā. Es nenoliedzu, ka darba devēju vidū ir pietiekami daudz neliešu, pie tam visvairāk viņu ir tieši galvaspilsētā, varasvīru acu priekšā un draugu pulkā, tomēr pie pašreizējās nodokļu sistēmas nav ko cerēt, ka drīzumā situācija ar aplokšņu algām mainīsies.
Lūk, divi viedokļi, kam grūti ko piebilst. Diezin vai jelkādas, pat tūlītējas, aktivitātes drīzumā mudinās atgriezties uz Īriju izbraukušos, tomēr, lai apturētu masveida izceļošanu, risinājums ir nodokļu samazināšana (arī Latvijā apstiprinājies, ka ieguvumi, nedaudz samazinot likmi, ir ievērojami, jo cilvēki nav ieinteresēti būt negodīgi un par to pastāvīgi uztraukties) un daudz stingrāka kontrole. Jācer, ka pētnieku apkopotie rezultāti mudinās ministrus uz šādu lēmumu pieņemšanu, diemžēl tās ir tikai cerības, jo, gluži tāpat kā citi solījumi, arī cīņa ar aplokšņu algām un atbalsts uzņēmējdarbībai ir tikai formāli.
* vārdi mainīti
(“Brīvā Daugava”)
