Visi mēs esam cilvēki, un visi esam mirstīgi. Ikvienam no mums, ja liktenis ir lēmis, savas pēdējās dzīves dienas un stundas ir vēlēšanās pavadīt kopā ar tuviniekiem.
Visi mēs esam cilvēki, un visi esam mirstīgi. Ikvienam no mums, ja liktenis ir lēmis, savas pēdējās dzīves dienas un stundas ir vēlēšanās pavadīt kopā ar tuviniekiem. Diemžēl manam vīraatēvam Jānim Ēvaldam Smalkajam tas tika liegts.
Gribu izteikt vislielāko sašutumu par Skrīveru sociālā centra darbu un vienaldzību saistībā ar to, kā nomira mans vīratēvs. Dzīves apstākļu dēļ mans vīrs uzticēja sava tēva aprūpi Skrīveru pansionātam. Mēs bijām pārliecināti, ka tur būs nodrošināta visa nepieciešamā aprūpe. Pansionātā vīratēvs bija kopš pagājušā gada pavasara, un mēs viņu regulāri apciemojām reizi divās nedēļās. Pēdējo reizi mēs pie viņa bijām 27. janvārī, un nekas īpaši neliecināja par draudošajām briesmām.
Taču 31. janvārī viņu ievietoja Aizkraukles rajona slimnīcā, bet mēs par šo faktu netikām informēti. Arī par viņa veselību mums nepaziņoja ne no pansionāta, ne no slimnīcas. Tā mēs nemaz nezinājām, kur viņš ir, kaut arī mans un vīra mobilā tālruņa numurs ir pierakstīts pansionāta grāmatvedībā. Tālruņa numuru vēlreiz pārbaudījām 27. janvārī, kad aizvedu jauno līgumu par vīratēva aprūpi.
4. februārī viņš slimnīcā nomira, bet pansionāta darbiniece mūs par to informēja tikai 6. februārī no rīta. Par to mums ar vīru bija liels šoks. Slimnīcā, saņemot miršanas apliecību, izrādījās, ka vīratēvam bijis ļoti iekaisis celis. Tas bija organisma saindēšanās cēlonis, ņemot vērā viņa 84 gadu vecumu, orga-nisms acīmredzot vairs nespēja cīnīties ar infekciju.
Tātad pansionātā viņam netika sniegta arī pienācīga medicīniskā aprūpe. No pansionāta darbiniekiem vienīgā, kura izteica nožēlu par notikušo, bija jaunā medicīnas māsa. Viņa pansionātā strādā tikai divas nedēļas, un viņai bija iedots mūsu vecais tālruņa numurs, kurš jau sen netika lietots, un grāmatvedībā par to zināja. Atbildīgo darbinieku vienaldzības dēļ mums bija liegta pēdējā iespēja atvadīties no tēva, viņam vēl dzīvam esot.
P. S. Tas jau nebija pirmais gadījums, kad vīratēvu ārstēja slimnīcā, mums nezinot. Arī augustā viņš bija slimnīcā, bet es par šo faktu uzzināju nejauši, pilsētā satiekot pansionāta iemītnieku. Apjautājoties par vīratēvu, viņš man pateica, kur tēvs ir. Tikai tad man bija iespēja vīratēvu slimnīcā apraudzīt un uzzināt par veselību. Toreiz tam bija laimīgas beigas. Gribu jautāt slimnīcas personālam: ja redz, ka cilvēks ir tuvu nāvei, vai slimnīcas darbiniekiem nav pienākums uzmeklēt tuviniekus?
Ar cieņu, Līga Druka—Smalkā Aizkrauklē
