Ir dzīvē brīži, kad pat tie, kuri sevi neuzskata par ticīgiem, secina: “Laikam jau Dievs mani sargāja!”. Pēc kāda notikuma arī Inese atzinusi: Dievs pasaulē tomēr ir.
Ir dzīvē brīži, kad pat tie, kuri sevi neuzskata par ticīgiem, secina: “Laikam jau Dievs mani sargāja!”. Pēc kāda notikuma arī Inese atzinusi: Dievs pasaulē tomēr ir.
Rīts Ineses mājās neliecināja, ka šajā dienā varētu notikt kas traģisks. Ģimenei bija paredzēts pāris stundu brauciens līdz attālajai pilsētai, kur kopīgi atpūtīsies un jau pēcpusdienā atgriezīsies mājās. Taču lemts bija citādi.
Autovadītāji mēdz teikt — nekad nevari zināt, kas ceļā var notikt. Ja pats brauksi prātīgi, neesi pasargāts, ka cits nevar uzskriet virsū tavam autiņam. Tā notika arī šoreiz. Inese atceras: “Atceros tikai to, ka tobrīd brauca mums tieši virsū. Izdzirdēju vīra kliedzienu: “Nu ko viņš dara?”, un vienīgā doma bija — sargāt savu bērnu. Piespiedu blakussēdošo puiku klāt un ar rokām aizsedzu viņa galvu. Mēs kritām, gāzāmies viens otram virsū, un tajā brīdī nesapratu, kas īsti notiek.”
Mašīna, kurā bija Ineses ģimene, pēc trieciena apmeta kūleni un pārdesmit metru slīdēja uz jumta. Kad notikuma vietā apstājās garāmbraucoša mašīna, skats bija šokējošs, un pirmajā mirklī šķita — diez vai kāds tik “samīcītā” autiņā var palikt dzīvs.
Viņi bija dzīvi. Visi. Mediķu palīdzība bija vajadzīga, lai sašūtu rētas, dēlēnam dažas dienas bija jāpavada slimnīcā.
Drīz avārijas vietā ieradās radi un draugi, lai kaut kādā veidā aizgādātu mājās metāllūžņu kaudzi, kas bija palikusi pāri no mašīnas. Automašīna gulēja uz jumta, un to vajadzēja atkal apvelt uz riteņiem. Vairāki vīri drīz vien ar to tika galā. Vietā, kur pirms brīža ar riteņiem gaisā bija mašīna, smiltīs palika grāmata. Radiniece, kura to pacēla, bija neizpratnē: “Bībele!”. Grāmatas vāki pret akmeņiem bija apbružāti, bet tā nebija saplēsta. Kā Bībele tika mašīnā? Neviens taču šajā ģimenē ar ticību nebija saistīts, uz baznīcu negāja…
Vēlāk Inese “salika visu pa plauktiņiem”. Iepriekšējā dienā astoņus gadus vecais dēlēns iegriezās bibliotēkā un mātei paziņoja, ka vēlas lasīt Bībeli. Nākamajā rītā viņš paņēma grāmatu līdzi ceļā. Kad vēlāk vecāki dēlam jautāja, ko viņš atceras no avārijas brīža, puisēns teica: “Neko. Es lasīju grāmatu.”
“Tobrīd Dievs bija kopā ar mums, kaut mēs, pieaugušie, to uzzinājām tikai vēlāk,” ir pārliecināta Inese.
