Pirmo reizi Latvijā notika pasaules līmeņa sacensības ziemas orientēšanās sportā.
Pirmo reizi Latvijā notika pasaules līmeņa sacensības ziemas orientēšanās sportā. Trasēs Vietalvas pagasta “Mailēs” un Madonas rajona Smeceres silā risinājās pasaules kausa otrā posma sacīkstes elites sportistiem, kā arī pasaules čempionāts veterāniem.
Gatavojas gadu iepriekš
Sacensībām, kuras Vietalvā un Madonas apkaimē risinājās no 1. līdz 5. februārim, Latvijas orientēšanās sporta federācija kopā ar Madonas un Aizkraukles rajona pašvaldībām sāka gatavoties jau pirms gada. Čempionāta direktors Indulis Peilāns atzīst, ka mūsu valstij ir liels gods un arī atbildība rīkot šādu turnīru. Latvijā šajā sportaveidā pasaules mēroga sacensības notika pirmo reizi, tāpēc bija svarīgi vairāk nekā desmit valstu pārstāvjiem radīt labu iespaidu. “Esmu čempionāta rīkošanas Latvijā iniciators. Nosacījumi, lai tas te varētu notikt, bija sniega garantija un labas slēpošanas bāzes. Izvērtējot Latvijā piedāvātās iespējas, izvēlējāmies Vietalvas “Mailes” un Madonas Smeceres silu,” stāsta Peilāna kungs.
Garantēt sniegu šoziem Latvijā gan ir ļoti grūti, un sacensību laikā trasēs tā nebija tik daudz, cik sportisti un rīkotāji būtu vēlējušies. Pāris dienu pirms sacensībām vēl lija, tad piesala, līdz ar to trases mežā vairāk līdzinājās ledus arēnai. Sacensību otrajā dienā gan nedaudz uzsniga, taču arī aukstums pieņēmās spēkā. Tomēr ne ledus trasē, ne mīnus 20 grādu sportistus nenobiedēja, un sacensības notika atbilstoši programmai.
Divas dienas “Mailēs”
Sacensību pirmajā dienā “Mailēs” notika vidējās distances slēpojums elites sportistiem un sacensības garajā distancē veterāniem. Otrajā dienā elites sportisti turpat slēpoja sprinta distanci un notika arī atklātās sacensības, kurās varēja piedalīties ikviens ziemas orientēšanās sportaveida piekritējs. Sacensību programmu pat papildināja ar vēl vienu sprinta slēpojumu, kuru čempionāta pirmajā posmā Somijā lielā sala dēļ atcēla. Sacensību trešajā dienā visi notikumi risinājās Madonas pusē. Tur Smeceres silā elites sportistiem notika otrās sacensības sprintā, bet veterāniem — garajā distancē, pēc kurām sākās krāšņa apbalvošanas ceremonija un bankets sportistiem. Sacensības noslēdzās ar stafeti elites sportistiem un vēl vienu atklāto slēpojumu.
Tālākie no Japānas un Amerikas
“Staburags” klātienē vēroja pirmās dienas sacensības Vietalvas pagasta “Mailēs”. Norises vietā izkārtie karogi liecināja, ka sacīkstēs piedalās 16 valstu pārstāvji, taču to rīkotāju dati liecināja, ka pārstāvēts tikai 13 valstu. Labākie sportisti “Mailēs” bija ieradušies no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Francijas, Šveices, Vācijas, Dānijas un pat Japānas un Amerikas Savienotajām Valstīm.
Pasaules kausa izcīņā katru valsti drīkst pārstāvēt sešas sievietes un seši vīrieši, taču no vairākām valstīm bija tikai pa pāris sportistiem. Savukārt no Latvijas kā rīkotājvalsts startēt varēja vairāk sportistu. Indulis Peilāns atzīst, ka vīriešiem konkurence ziemas orientēšanās sportā ir lielāka, līdz ar to Latvijas izlasē bija astoņi vīri. Diemžēl sievietēm konkurence ir mazāka, un Latviju pārstāvēja septiņas mūsu valsts labākās orientieristes. Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā pavisam piedalījās 48 kungi un 33 dāmas.
Ar karti uz vēdera
Ziemas orientieristu ekipējums ir tieši tāds pats kā distanču slēpotājiem, tikai pie vidukļa viņiem piestiprināta grozāma planšete, kurā ievietot trases karti. Uz rokas ir neliels raidītājs, kurš elektroniski reģistrē sportista ierašanos kontrolpunktā. Finišā ar datora palīdzību šīs nelielās elektroniskās ierīces datus nolasa.
Trasē sportisti devās ik pēc minūtes un pusdistancē ieslēpoja tā sauktajā skatītāju punktā, kurš bija iekārtots vienā stadiona malā. Tur nomainīja karti un, ja nepieciešams, arī slēpes. Trasē sportistiem no tā sauktajām “špūrēm” bija izveidots dažādu maršrutu tīkls, un slēpotājs pats varēja izvēlēties, pa kuru ceļu nokļūt līdz kontrolpunktam. “Špūres” bija triju dažādu platumu, un “Mailēs” visu maršrutu kopgarums bija aptuveni simts kilometru. Pa platāko ceļu varēja slēpot slidsolī, bet pa šaurāko — tikai klasiskajā stilā.
Skolēniem brīvdiena
Sacensību komentētāji gādāja, lai to gaita būtu skaidra ikvienam vērotājam. Orientēšanās gan nav “skatāms” sportaveids, jo visa darbība notiek mežā, taču, tā kā kaut kas tāds Vietalvā notika pirmo reizi, interese par sacensībām bija liela. Odzienas pamatskolā vecāko klašu skolēniem šajā dienā pat bija atceltas mācības, un viņi kopā ar skolotājiem bija ieradušies “Mailēs”. 7. klases skolniece Paula Ivanovska speciāli šim notikumam bija nopirkusi Latvijas Valsts karogu, lai kopā ar klasesbiedrenēm varētu atbalstīt Latvijas sportistus. Meitenes ikvienu mūsu valsts orientieristu finišā sveica gavilējot, karogu augstu virs galvas pacēlušas.
Traucē zari un saknes
Arī “Staburags” finišā sagaidīja vienu no Latvijas izlases dalībniekiem — Edgaru Peilānu. “Ļoti sarežģīts “špūru” tīkls, reti gadās tik cilpaina trase. Protams, arī sniega ļoti maz. Līdz kārtējam kontrolpunktam izvēlējos nevis taisnāko ceļu, bet skatījos, kurā takā ir vairāk sniega. Slēpot traucēja koku zari, uz vienas saknes arī paklupu. Vispār diezgan mežonīgi apstākļi,” atzīst sportists, kurš ar orientēšanos nodarbojas kopš sešu gadu vecuma, bet ziemas variantu izvēlējies pirms sešiem gadiem.
Edgars stāsta, ka ziemas orientēšanās sportā jābūt fiziski spēcīgam, jāprot labi un ātri slēpot, precīzi orientēties kartē. Pasaulē labākie šajā sportaveidā ir Skandināvijas valstu un Krievijas pārstāvji. “Viņiem ir daudz labāki treniņapstākļi. Ziemas sākumā uz tā sauktajām pirmā sniega nometnēm braucam uz ārzemēm, bet viņi trenējas savās mājās. Latvijā šosezon līdz šim bijušas tikai vienas sacensības, bet Somijā un Zviedrijā vismaz desmit,” piebilst sportists.
Krievu orientieristi ātrāki
No Latvijas sportistiem pieredzējušākais ir Ivars Žagars, bet fiziski spēcīgākie un perspektīvākie — Toms Veits un Dmitrijs Andrejevs, kuri arī šajā pasaules kausa izcīņas posmā sasniedza labākos rezultātus Latvijas valstsvienībā. Dāmu konkurencē labākās no Latvijas bija Dina Zobena, Kristīne Veita, Aļona Gromova.
Latvijas orientieristi priecājas, ja izdodas iekļūt pirmajā divdesmitniekā un iegūt ieskaites punktus, bet starp krieviem, somiem, zviedriem un norvēģiem rit sīva cīņa par medaļām. Tomēr latviešiem grūti līdzināties Krievijas vai Skandināvijas sportistiem. Atšķirībā no Latvijas orientieristiem, kuri sportā iegulda savus līdzekļus vai labākajā gadījumā atrod sponsorus, piemēram, Krievijā labākajiem sportistiem inventāru nodrošina bez maksas. Viņus atbalsta dažādas militārās organizācijas. Edgars Peilāns atzīst, ka šajās valstīs ir tik labi sagatavoti sportisti, ka ikviens orientierists slēpo ātrāk nekā Latvijas labākie distanču slēpotāji.
Skrīverietis — labākais no latviešiem
Daudz lielāks sportistu skaits bija veterānu sacensībās, kurās piedalījās ap 200 orientieristu un arī kuplāks skaits Latvijas pārstāvju. Indulis Peilāns skaidro: “Veterānu sacīkstēs nav tik stingru atlases kritēriju, un tās vairāk var uzskatīt par amatieru sacensībām, kaut gan sportistu pulkā netrūkst arī profesionāļu.” Pētot veterānu sacensību dalībnieku sarakstu, pamanīju arī vienu Aizkraukles rajona sportistu — skrīverieti Andri Kosmačovu.
Ar orientēšanos viņš nodarbojas vairāk nekā trīsdesmit gadu. Sāka, mācoties Skrīveru vidusskolā, vēlāk turpināja, studējot Latvijas Universitātē. Andris Kosmačovs savlaik izpildījis PSRS sporta meistara normatīvu, izcīnījis Latvijas čempiona titulu un guvis vērā ņemamus panākumus Padomju Savienības mērogā. Skrīverietis atzīst, ka orientēšanās ziemā viņam patīk labāk, jo darbība notiek ātrāk un tas ir lielāks piedzīvojums. Garajā distancē savā vecuma grupā Andris bija labākais no Latvijas sportistiem, iegūstot 11. vietu.
Sacensības Vietalvā sportistam nebija pirmais starptautiska mēroga turnīrs. Viņš piedalījies sacīkstēs kaimiņvalstīs, arī Skandināvijas zemēs, startējis Eiropas un pasaules čempionātos. Pirms četriem gadiem pasaules veterānu čempionātā sportists kopvērtējumā izcīnīja godpilno trešo vietu.
