Aizkrauklietes Dzintras Karjaginas dzīve līdzinās tautasdziesmās apdziedātās bārenītes liktenim.
Aizkrauklietes Dzintras Karjaginas dzīve līdzinās tautasdziesmās apdziedātās bārenītes liktenim. Viņa, augdama bez tēva un mātes (vecāki palika Sibīrijas baltajos sniegos), savā dzīvē visu paveikusi pati. Ar neatlaidību, sevis nežēlošanu un uzticēšanos Dieva aizsardzībai.
Dzintra Karjagina nepadevās izmisumam arī tad, kad pret savu gribu vajadzēja apgūt medicīnas māsas profesiju. Taču liktenis bija labvēlīgs, jo šis arods izrādījās īstais, un, tikai sākot strādāt slimnīcā, jaunā māsiņa to apzinājās. Nekas nav mainījies arī pēc ilgajiem darba gadiem, jo Dzintra Karjagina joprojām uz darbu Aizkraukles slimnīcā dodas ar prieku.
Pirmajās atmiņās — krievu sādža
— Kādas ir jūsu bērnu dienu atmiņas, vai atceraties izvešanu uz Sibīriju?
— No tā laika maz kas palicis prātā. Izvešanu neatceros, man toreiz bija tikai trīs gadi. Pirmās atmiņas ir krievu sādža, pa kuras putekļainajiem ceļiem es noskrandušā kleitiņā kailām kājām skraidīju kopā ar vietējiem bērniem. Atceros, ka sādžā bija karavīri un mēs, bērni, gājām ubagot. Atceros savu māti un rotaļu biedrus, ar kuriem kopā lasījām peoniju sēklas un gatavojām krelles.
Ziemas bija aukstas, man nebija apavu, ko vilkt, lai ietu ārā. Kad māte atbrauca no darba, viņa iedeva savus velteņus. Tie bija lieli un noberza man kājas, taču tas nemazināja vēlēšanos baudīt ziemas priekus. Bērnam, ja tikai blakus bija mammīte, toreiz bija labi gan karstā saulē, gan dziļā ziemas sniegā.
Paspēj pēdējā ešelonā
— Kad jūsu ģimeni izsūtīja un kāpēc?
— 1941. gada 14. jūnijā, jo mans tēvs bija Jēkabpils aizsargu nodaļas priekšnieks. Mūs izšķīra. Tēvs tur nomira pēc trijiem mēnešiem. Mani un māti nometināja Krasnojarskas apgabalā. Pēc pieciem gadiem māte mani ar pēdējo Sibīrijas bērnu ešelonu paspēja atsūtīt uz Latviju.
Mūsu pēdējo šķiršanos tik labi atceros, it kā tā būtu notikusi vakar — es raudāju, ķēros pie mātes, negribēju pamest mammīti un braukt viena nezināmā ceļā. Māte mani samīļoja, bet neraudāja. Tagad saprotu, ka viņa turējās, lai mana sirsniņa nesāpētu vēl vairāk. Māte saprata, ka Latvijā drīzāk palikšu dzīva, un izmantoja iespēju, kad uz Latviju sūtīja bērnus, kuriem viens no vecākiem bija gājis bojā.
Biju saģērbta mētelī un krievu lakatā, kurš man nepatika. To es vēlāk sagriezu smalkās strēmelēs. Ceļā mūs baroja ar maizi, siļķi un ūdeni. No tā laika es neēdu siļķes, šķiet, tajā baismīgajā braucienā es siļķes atēdos visam mūžam.
Māte pati ļoti ilgojās pēc Latvijas, taču 1948. gadā nomira Sibīrijā. Mēs nekad vairs netikāmies, es nezinu ne tēva, ne mātes atdusas vietu. Raudu vienmēr, kad māti atceros. Domāju, kā es rīkotos, ja būtu viņas vietā. Vai spētu būt tik stipra…
Baznīcas durvis meitenei aizvērtas
— Kas jūs Latvijā audzināja?
— Vecmāmiņa un krustmāte. Vispirms mūs ievietoja bērnunamā, taču pēc pāris nedēļām pēc manis atbrauca vecmāmiņas kaimiņiene. Vecāmamma bija slima, un viņai negribēja atļaut mani audzināt, taču viņa šīs tiesības ar skolotāju atbalstu tomēr “izkaroja”. Sāku mācīties vietējā skolā.
Mana vecmāmiņa bija kristiete, taču uz baznīcu mani līdzi neņēma, jo tas nebija atļauts. Tas pats notika arī vēlāk, kad mani audzināja krustmāte. Baznīca bija viņas mājai pretī, un man ļoti gribējās noklausīties kādu dievkalpojumu. Taču krustmāti kāds no vietējās izpildkomitejas brīdināja — ja to meiteni vedīsiet baznīcā, mēs viņu jums atņemsim. Taču man vecmāmiņa bija iemācījusi lūgšanas, kuras es klusībā grūtos brīžos skaitīju un jutu, ka manī rodas spēks.
Jau kopš mazām dienām apzinājos, ka man palīdzēt var tikai Dievs un pašas uzņēmība, jo vecāku taču man nebija. Skolā, ja gadījās kāda kļūme, daži skolotāji sarauktu degunu tā arī pateica — nu ko var no tādas izsūtīto un bērnunama meitenes gribēt… Man ļoti sāpēja šie apvainojumi, tomēr, citiem redzot, neraudāju. Nesūdzējos par grūto likteni, bet sevī stingri nolēmu turēties un nepazust aukstajā plašajā pasaulē, kurā toreiz bija ļoti daudz ļaunu cilvēku. Es savā bērna prātā nesapratu, kāpēc vieniem klājas labi, bet man un dažiem citiem slikti…
Liktens “spēle”
— Jūs teicāt, ka par medicīnas māsu kļuvāt pret pašas gribu. Ko pati vēlējāties?
— Es ļoti aizrāvos ar sportu. Biju slaida stipra meitene, un sportā man bija labi sasniegumi. Taču, lai mācītos Fizkultūras institūtā, vajadzēja beigt vidusskolu, bet mana krustmāte to nevarēja atļauties. Viņa arī ātrāk gribēja tikt no manis vaļā, jo es taču biju tautas ienaidnieku bērns. Medicīnas māsu skolā pēc pamatskolas beigšanas bija jāmācās tikai divi gadi un pēc tam varēja sākt strādāt. Krustmāte bija pārliecināta, ka man tā būs vislabākā izvēle.
Es spītējos un dumpojos, līdz nolēmu — braukšu likt eksāmenus, bet par spīti “izgāzīšos”. Pēc tam gan izdomāju, ja netikšu medicīnas skolā, mani aizsūtīs uz kolhozu. To nu gan ar visu dumpošanos sapratu, ka tur nav mana vieta.
Tagad zinu, ka arī sliktajā ir kaut kas labs. Varbūt manu dzīvi ar krustmātes starpniecību vadīja kāda augstāka vara? To sapratu tad, kad iemīlēju medmāsiņas arodu. Un tas notika jau pirmajos darba gados. Mani nebaidīja ne slimi cilvēki, ne asinis, bet radās vēlme palīdzēt cietējiem. Pēc visām bērnības problēmām sirdij tuvas profesijas izvēle bija mana pirmā veiksme, tā es domāju jaunībā un arī tagad.
Otrās mājas
— Vai pirmajai veiksmei sekoja citas?
— Darbā — jā. Kopš kļuvu par medicīnas māsu, slimnīcas Mēmelē, Neretā un Aizkrauklē, kur strādāju jau kopš 1978. gada, kļuva par manām otrajām mājām. Ja man būtu jāiet pensijā, es to vēl nespētu. Te taču ir manas mājas, te es dzīvoju, palīdzu cilvēkiem, priecājos kopā ar kolēģiem par veiksmēm un raudu, kad mūžībā aiziet pat nepazīstams cilvēks.
Šajos ilgajos darba gados neesmu spējusi pierast pie nāves, to nepieņemu, jo manī nav tās rutīnas, garīgā rūdījuma un spēka, kāds ir daudziem medicīnas darbiniekiem. Nevar visas pasaules bēdas izraudāt, es to zinu, bet vienalga raudu. Aizdedzu svecīti, man vajadzīgs klusums un pārdomas. Pēc tam atkal varu celties un iet, jo zinu, ka esmu vajadzīga cilvēkiem.
— Kurš no kolēģiem ir jūsu autoritāte?
— Ārsts Ivars Ārgulis, ar kuru kopā nostrādāts visilgāk. Mums viņa tik ļoti pietrūkst, lai arī nodaļā jūtama viņa klātbūtne…
Baznīcā redz vīzijas
— Kur rodat sirdsmieru?
— Baznīcā. Esmu Kristus Spēka Aizkraukles luterāņu draudzes diakonijas darbiniece. Mācījos īpašos kursos, lai par to kļūtu. Diakonijas darbinieku aprūpē ir veci un slimi cilvēki. Patlaban mūsu draudzē tādi ir apmēram 30.
Baznīca man nepieciešama. Tur esmu tuvībā ar Dievu. Apmeklēju dievkalpojumus un priecājos, ka draudze aug.
Taču vislabāk jūtos savas dzimtās pilsētas dievnamā — Jēkabpils luterāņu baznīcā. Kad esmu tur, redzu vīzijas — kā mani kristīja, kāda man bija balta kleitiņa, un blakus mani mīļie vecāki — jauni, skaisti un laimīgi… Viņi tur arī laulāti. Šķiet, ja baznīcas sienas spētu runāt, tās man pastāstītu, cik laimīgs bija mans tētis, kuru es nemaz neatceros, cik maza un mīlēta biju es, laimīgā ģimenē dzimusī meitiņa…
Jaunība zied puķēs
— Kāds ir jūsu dzīves moto?
— Apzināties, kas ir manos spēkos, un to arī izdarīt. Nepadoties un neliekties grūtību priekšā, bet uzticēties Dievam un savai pārliecībai. Ja kas jāpaveic, tad arī izturēt un neatkāpties. Nelaist pār mājas slieksni vecumu ar visām tam līdzi nākošajām problēmām.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Man ir puķu dārzs. Tajā jūtos laimīga un jauna. Sējot, stādot, ravējot un laistot nejūtu nogurumu, bet prieku. Mana “puķošanās” ilgst visu gadu — gan dārzā, gan istabā. Sevišķi mīļas man ir gerberas, taču mātei par godu — viņu sauca Lilija — sāku audzēt lilijas. Tagad man ir daudz liliju šķirņu, varu ar sīpoliem padalīties vai apmainīties ar kolēģēm un draugiem.
Lūdz Dieva svētību
— Puķu audzēšana ir jūsu sirdsprieks, vai jūsu ģimenei ir kāds kopīgs vaļasprieks?
— Suņu mīlestība. Mums allaž bijuši suņi. Ļoti mīļš bija spaniels Moris, tad viens taksītis, bet nupat labākos medību laukos aizgāja angļu spaniels Riko. Drīzumā atkal ņemsim jaunu sunīti. Suņi mums ir kā ģimenes locekļi. Lai arī no viņiem cieš manas puķudobes, tomēr ar to samierinos un viņiem blēņas piedodu. Apbrīnoju šo dzīvnieku uzticību un draudzību.
Visa ģimene labprāt sēņojam un ogojam.
— Jūs esat eleganta un stalta, kā to panākat?
— Esmu sportiska. Man patīk kustēties un iespējami vairāk laika pavadīt svaigā gaisā. Droši vien palīdz arī gaišās domas un sāpju izraudāšana, nevis paturēšana sevī. Neesmu kāra ne uz rotām, ne dārgām drēbēm, taču ļoti priecājos par labām rūgtām smaržām.
— Ko tagad lūdzat liktenim?
— Lai Dieva svētība mani pavada arī vecumdienās!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dzintra Karjagina.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada 26. marts, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
DARBAVIETA: Aizkraukles slimnīcas traumatoloģijas un ķirurģijas nodaļas vecākā māsa.
ĢIMENE: vīrs Boriss, dēls Armands, mazmeitiņa Amanda.
VAĻASPRIEKS: puķu audzēšana, sveču kolekcionēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
