Kas viņš bija? Skolotājs, dzejnieks, literatūras pētnieks ar ļoti īsu mūžu — tikai 26 gadi.
Kas viņš bija? Skolotājs, dzejnieks, literatūras pētnieks ar ļoti īsu mūžu — tikai 26 gadi. Palika nezūdošs tautas atmiņā ne vien ar mocekļa nāvi, bet kā mērķtiecīgs sava ceļa meklētājs latviešu literatūrā.
Ne velti viņa esību gan atmiņu stāstījumos, gan dzejā apliecina rakstnieki trijās literātu paaudzēs: Teodors Zeiferts, Līgotņu Jēkabs, Āronu Matīss, Jānis Akuraters, Kārlis Krūza, Pēteris Ērmanis, Linards Laicens, Pēteris Birkerts, Jānis Plaudis, Edgars Damburs, Jānis Medenis, Eduards Salenieks, Ojārs Zanders, Ilgonis Bērsons, Imants Auziņš, Juris Veitners, Rita Bebre, Vizma Belševica, Aleksandrs Pelēcis… Kuram vēl tik daudz atsaucīgu siržu?
Jūlija Dievkociņa dzeja, draugu sarūpēta un apkopota krājumā “Ugunsziedi”, iznāca tikai pēc dzejnieka nāves. Tur ietverta jauna cilvēka personības būtība un dzīves alkās tvīkstošā dvēsele. Viņa paveiktie tulkojumi un apcerējumi par literatūru tajā periodikā, kura uz 19. un 20. gadsimta sliekšņa. Apmēram trešdaļa no Ļeva Tolstoja romāna “Karš un miers” — toreiz Baltijā aizliegtā — Dievkociņa tulkojumā pazuda bez pēdām laikmeta juceklī.
Kā tapa mana grāmata?
Kas mani ierosināja rakstīt par viņu? Nokļūšana tajā vietā — Viesītes ezera galā — kur soda ekspedīcija slepkavoja trīs nolemtos: Pēteri Balodi no Pilkalnes, Neretas “Šausmānu” saimnieku Jorģi Brunovski un Zalves skolotāju Jūliju Dievkociņu. Misiņa bibliotēkā Reto rokrakstu nodaļā man iedeva plānu mapīti un brīdināja, ka materiālu krājums par nošauto dzejnieku ir niecīgs. Bet izrādījās, ka liecinājumu ļoti daudz, jo mūs šķīra tikai viena mūža attālums.
Sāku 1977. gada vasarā. Vasaras rītos, agri cēlusies, braucu ar autobusu uz Bērzauni, gāju uz Gaiziņkalnu, kur Viešura (Kaķīša ezera) krastā Dievkociņa bērnības zeme. Folkloras pētnieks Krūmiņtēvs man nežēloja savāktos materiālus. Bērzaunē atradu dzīvas sirmvecas ābeles no Jūlija skolas gadiem. Vecs skolotājs Reinholds Liepiņš (Ilzes Indrānes tēva brālis) zināja stāstīt par Jūlija mācībām seminārā Rīgā. Sastapu Alīsi Lielpēteri — Jūlija māsas vedeklu, kura zināja dzimtas radu rakstus.
Atradumi Zalvē
Daudziem atradumiem bagāta bija Zalve tepat Augšzemē. Sastapu Frīdu Zālīti, kura bijusi Dievkociņa skolniece. Ar gaišu atmiņu viņa pastāstīja 1905. gada notikumus Zalvē. Cits pēc cita atraisījās pavedieni, kuri ved pie zinošiem cilvēkiem — Teodora Krastiņa Bauskā, Teodora Sietiņa Ventspilī, Elvīras Elksnes Rīgā. Kā nejaušs brīnums atnāca vēsts no ārsta Vaļģa ģimenes “Kaukuros” — pie viņiem bija saglabājies Jūlija Dievkociņa iecerētās līgavas Emmas Ķauķes dzīvesstāsts. Tā vien likās, no visām pusēm mani ieskauj neizprotama labvēlība, it kā Aizmūžos esošie gribētu man palīdzēt.
Zināms, dokumentālajā literatūrā jāizmanto ne tikai liecinieku stāstījums, bet jāmeklē arī pēdas rakstos. Man ļoti palīdzēja dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, kuram personīgajā bibliotēkā bija gandrīz visi senie izdevumi. Ļoti noderīgas izrādījās Zalves skolotāja Kārļa Melbārža un Jūlija brāļa Pētera Dievkociņa publikācijas. Man vajadzīgos rakstus gādādams, Aleksandrs tik ļoti pietuvojās Jūlija Dievkociņa traģiskajam liktenim, ka pats to apdzejoja poēmu ciklā. Trīs grāmatas 1980. gadā vēstīja par šo tematu. Mans dokumentālais stāsts “Jūlijs Dievkociņš”, Aleksandra Pelēča “Pēdējais cēliens” (publicēts grāmatā “Talsu leģendas”). Un “Ak, dibināsim sev dzimteni” — tā ir dzejas, prozas un publikāciju izlase, ko sastādīju, lai lasītājiem 20. gadsimta beigās kļūtu pieejama Jūlija Dievkociņa radītā pasaule.
Tas bija dzejnieka gads
Kurš? 1979. — dzejnieka simtgade. Zalvieši bija sarosījušies un 12. augustā sarīkoja ne mazāk spožus svētkus kā Jānim Jaunsudrabiņam Neretā. Piedalījās rakstnieki. Skanēja dzejas lasījumi. Milzums puķu uz dzejnieka kapa. Tur līdzās stāvēja sešas balti ģērbtas meitenes, tāpat kā toreiz, kad skolniecēm vajadzēja nest skolotāja zārku, jo vīrieši baidījās no soda ekspedīcijas.
— Varbūt arī es esmu viena no tām sešām, kas skolotāju tālāk nes, — sacīja Ilze Indrāne. Kopā ar toreizējās Stučkas literātu apvienību bija Arvīds Osītis — dēls Zalves kalējam, kurš vienīgais 1906. gadā iedrošinājās nošautajam kapu rakt.
Tā bija diena, kura tolaik mūs darīja stiprākus.
Zīmes vietā — stabulē vējš
Otra reize — septembrī Dzejas dienu laikā Madonas rajonā. To pasākumu sarūpēja dzejniece Adīna Ķirškalne un muzeja direktore Elza Rudenāja. Pulcējāmies Dzīšļu līcī pie Kaķīša ezera. Vestienas, Bērzaunes un Kusas skolēni aizdedzināja ugunskuru. Bērni deklamēja Jūlija Dievkociņa dzeju. Arī to:
“Reiz nu, pēc ilgiem ilgiem gadiem, Pārnācu atkal mājās.”
No “Dzīšļu” mājām, kur dzejnieks dzimis, tikai kūts mūri bija atlikuši. Tādēļ iztēlojos šādu sarunu:
— Jūlij Dievkociņ, ja vari, dod zīmi no Aizsaules, ka pārnākšanas dienā esi kopā ar mums!
Zīmes nebija. Tikai no ezera puses mainījās vēja virziens, un ugunskurs iesvieda man svelmi sejā. It kā dzirdēju atbildi:
— Kādu vēl zīmi! Ieklausies, kā stabulē vējš. Jūti, kā smaržo dūmi! Dzirdi, cik skaisti trompeti spēlē tas mazais zēns — to vienkāršo, aicinošo meldiņu, kādu es arī zināju bērnības dienās.
Mūžīgās jaunības zaļais zariņš
Aizbraucām uz Bērzaunes kapiem. Iepriekš bijām apzinājuši Jūlija vecāku kapavietas. Pēc Aleksandra Pelēča ierosinājuma, bērzaunieši bija sagādājuši senlatvisku kapazīmi, lai Jurim un Maijai Dievkociņiem nav jāguļ aizmirstībā. Zīme bija no ozolkoka, tādēļ ir cerība, ka tā vieta vēl atrodama.
Tad Zalves kapi. Jūlijam blakus divus gadus vēlāk sev vietu izraudzījās Minna Blūma — sieviete, kuru viņš apdziedājis dzejā. Skaistā Dambrānu meita — viena pati varējusi Zalves baznīcu piedziedāt. Īss mūžs — tikai 34 gadi. Grūtuma nastu tālāk nesa Minnas meita Velta, kura apprecēja Latvijas senatoru Jāni Skudru no Saukas “Meirāniem”. Viņus 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Nu Zalves kapos vecmāmiņu un vectētiņu apciemot iegriežas mazmeitas un tajā reizē kādu zaļu zariņu noliek arī Jūlijam Dievkociņam — kā mūžīgās jaunības zīmi.
