Visi darbi mūsmājās griežas kā ritenī: no rīta — kūts, vakarā — kūts, dienā — mājas solis.
Visi darbi mūsmājās griežas kā ritenī: no rīta — kūts, vakarā — kūts, dienā — mājas solis. Svarīgākais, ko pagājušajā nedēļā izdarījām, — iesniedzām pieteikumu piena higiēnas standartu sasniegšanas atbalstam. Zemniekiem Eiropas Savienības atbalstu nav nemaz tik vienkārši iegūt. Agrāk teica — būsim Eiropā, būs lielāka kārtība, bet ir gluži otrādi. No mums gan prasa vairāk, bet valda liels apjukums. Dažādu dienestu darbinieku, kuriem vajadzētu zemniekiem palīdzēt, attieksme ir diezgan vienaldzīga: mēs nekā nezinām, mēs jums neko palīdzēt nevaram…
Tā kā mums ir pieredze projektu rakstīšanā, ir mazliet vieglāk, jo šo to esam apguvuši. Jau 2003. gadā par SAPARD naudu uzbūvējām mēslu krātuvi, nākamajā gadā iesniedzām projektu infrastruktūras attīstībai. Laiks vajadzīgs, lai visu noskaidrotu, bet esmu pārliecinājusies, ka vēl aizvien birokrātija ir liela un neskaidrību daudz. Nezinām, kāds dokuments kur vajadzīgs, vai nauda ieskaitīta. Šāda attieksme man ļoti nepatīk, tā domāju ne es viena. Tagad ierēdņi tik ļoti baidās par savu vietu, neviens lieki muti vaļā never. Piezvanot mazajiem priekšniekiem, pie skaidrības tikt nevar, tikai tad, kad runā ar vislielāko, viņš tev sakarīgi pastāsta. Bet mums šādā sistēmā ļoti grūti strādāt.
Mūsu valstī arī biznesa jomā jūtama tāda kā spiešana uz leju, kaut vai salīdzinot Latviju un Lietuvu. Londonā jau sen iekārtoti veikali, kuros var nopirkt Latvijā, Lietuvā ražotos produktus, un mūsu tautieši priecājas, ka var dabūt normālu pārtiku. Kam šie veikali pieder? Lietuviešiem. Viņiem viss kaut kā vieglāk aiziet, mums to neļauj. Ja kāds uzņēmums kaut ko labāku izdarīs, citi atradīs iemeslu, lai pateiktu, ko viņi izdarījuši slikti. Es nezinu, kāpēc latvieši tā dara. Zemniekiem jāiemācās kopā strādāt, kopā domāt. Viens pats jau neesi cīnītājs.
Sešos ceļos, desmitos darbi apdarīti, bet galva visu laiku “pilna”. Ja gribētu no govs slaukt četras tonnas piena gadā, problēmu nebūtu, bet vidējais izslaukums jau ir gandrīz astoņas tonnas. Ganāmpulkā ir vairāk nekā piecdesmit slaucamu govju un vēl tikpat telīšu. Katra gotiņa trīsreiz dienā pareizi jāpabaro, jāaprēķina, kādas vielas viņai vajadzīgas. To var darīt tikai cilvēks, kuram šis darbs patīk, nevar strādāt kā robots. Jāmāk naudiņa no lopiņiem gan paņemt, gan viņos “ielikt”. Gribētos jau beidzot sākt strādāt tā, lai kaut kas pašiem paliek. Visus šos gadus nepārtraukti ieguldīts tehnikā, lopos. Gribētos jaunu modernu kūti, jo patlaban tajā viss jādara ar rokām. Lai to īstenotu, vēl divdesmit gadu būtu jāatdod kredīts pa desmit tūkstošiem gadā. Vai to vajag, jo kad tad dzīvosi?
Vairāk uztrauc lietas, kas kaut kādā veidā skar mūs. Rīgas piena kombinātam “sašūpojusies” vadība. Izlasi un tad domā — redz, kāpēc divas nedēļas nav par pienu samaksāts. Visa dzīve griežas ap savu saimniecību. Ja ir spēks, iznāk laiks arī painteresēties, kas pasaulē notiek. Satraukties gan ne par ko nevajag, jāprot uztvert labo.
Pēc ilgām diskusijām izlemts, ka skolās vajadzētu mācīt Latvijas vēsturi. Es šādu ideju atbalstu. Kur citur to iemācīs, ja ne skolā! Ne katrā ģimenē vecāki var atlicināt laiku, lai stāstītu bērniem par mūsu valsts vēsturi, bet viņi tiešām to grib zināt. Arī mani vecākie bērni daudz jautā, interesējas. Mūsu paaudzei un līdz ar to arī bērniem šajā jomā vēl ne viss ir skaidrs, jo mums taču skolā mācīja pavisam citu vēsturi. Visu vajag salikt pa plauktiņiem, nekas taču tiem bērniem un skolotājiem nenotiks. Es saprotu, ka skolotājiem ir grūti, jo grāmatu nav. Bet viss nemitīgi mainās, un cilvēkiem nepārtraukti jāmācās un jāapgūst jaunais.
Pagājušajā nedēļā pēc Tatjanas Ždanokas ierosinājuma Eiropas Parlamenta deputāti nosodīja homofobijas uzliesmojumus Eiropā un ierosināja vērsties pret valstīm, kurās aizliedz geju gājienus un “caur pirkstiem” raugās uz naidu kurinošiem izteicieniem. Skaidrs, ka te ir runa arī par Latviju. Vajag mierīgi citādos uztvert. Ja jau mūsu vidū ir tādi cilvēki, lai dzīvo! Tikko kādam kaut ko aizliegsi un centīsies pārveidot, sāksies vēl lielāka pretestība. Katrs cilvēks ir savādāks, skatos kaut vai uz saviem bērniem — vienu nepiespiedīsi traktorā iekāpt, otram nevari likt zīmēt, trešais neies dārzu ravēt. Ja es kādu dienu esmu iedomājusies viņos kaut ko pārveidot, tad viss beidzas ar to, ka es sev vienkārši bojāju nervus.
Protams, jābūt kādam, kurš to visu kaut mazliet kontrolē, jo nav labi, ka Eiropā ieejam ar kaut kādiem sīkumiem, par kuriem mūs var sodīt. Ir brīži, kad, dzirdot Latvijas vārdu pasaulē, kaut vai saistībā ar sporta sasniegumiem, asaras acīs saskrien. Kad paklausies kaut ko šitādu, smiekli nāk.
Vācijā pagājusī bija Zaļā nedēļa.
Tās laikā bija izstāde, kurā jau vairākus gadus ar savu stendu piedalās arī Latvija. Tas mums, zemniekiem, ir būtisks notikums. Latvija var iziet pasaulē ar ekoloģiski tīru pārtiku — medu, sulām, pienu, un citās valstīs mūsu ražojumus jau pazīst. Latvijā ir daudz bioloģisko saimniecību, un šādai saimniekošanai ir nākotne.
Mūsu ģimenē ir lieli sporta līdzjutēji. Kad sākas futbola, hokeja čempionāti, kūts ciet, un palīgu mazāk. Tie ir notikumi, kuriem vienkārši jādzīvo līdzi. Nupat latvietis Jānis Vinters ieguva 10. vietu Dakaras rallijā. Viņam iepriekšējos gados tik grūti gāja, un šis sasniegums ir īpašs. Drīz sāksies ziemas olimpiskās spēles, un mūsu ģimenē, tāpat kā pirms jebkura nozīmīga sporta notikuma, biežāk apspriestais jautājums ir — varbūt mums vajag lielāku televizoru?
Bija tik skaista un balta ziema, un pēkšņi — tāds aukstums. Lielais sals mūs nepārsteidza nesagatavotus. Mājā ir centrālā apkure, silti, bet kūts un lopiņi jāpieskata vairāk. Lai ūdens nesasalst, lai traktors ripo, jo jāved govīm barība, skābbarība sasalusi, tā jāieved un jāgaida, kamēr atkūst. Grūti strādāt. Tiem, kuriem ir lopiņi, divtik grūtāk, tas prasa vairāk enerģijas.
