Jānis ir omulīgs, asprātīgs, varētu teikt, pat moderns piecdesmitgadīgs vecpuisis.
Jānis ir omulīgs, asprātīgs, varētu teikt, pat moderns piecdesmitgadīgs vecpuisis. Viņš jau vairākus gadus mērķtiecīgi cenšas sava mājokļa padomju laika iedzīvi nomainīt ar jaunu, mūsdienīgāku.
Jānim ir stabils darbs, labs atalgojums, un viņam ļoti patīk mūsdienu modernais piedāvājums — līzings. Jaunos plastmasas logus, laminātu, metāla ārdurvis, platekrāna televizoru, ledusskapi un gāzesplīti viņš nopircis līzingā. Jānis jau ieguvis “Zelta klienta” karti, kas ļauj iegādāties preces ar krietni izdevīgākiem noteikumiem. Viss būtu labi, iepriekšējais kredīts nomaksāts, nauda ir, tikai viena bēda — ko vēl lai nopērk? Automātisko veļas mazgājamo mašīnu Jānis no iespējamo pirkumu saraksta izsvītroja uzreiz, jo savas zeķes ar ziepēm viņš varot izmazgāt tāpat. Mikseri, virtuves kombainu vai suluspiedi viņam arī nevajagot, ar tiem esot vairāk klapatu nekā labuma. Jānis ilgu laiku “met acis” uz jaunākās paaudzes tehniku — datoru. Īstas skaidrības, ko ar to kasti varētu iesākt, viņam gan nav, tāpēc drošības dēļ iepriekš nolemj papētīt sīkāk datora piedāvātās iespējas. Cerību pilns Jānis iegriežas veikalā, kur ir pastāvīgais klients. Pārdevējs sāk stāstīt, ko tik ar datoru var izdarīt — rakstīt, zīmēt, spēlēt spēlītes, klausīties mūziku un skatīties filmas, bet, ja esot internets, tad vispār neko vairāk nevajagot. Jānis vaicājis — kas tad tur tik vienreizējs? Pārdevējs stāstījis, ka internetā varot sērfot, čatot, lasīt avīzes un pat sarunāties ar puskailām meitenēm. Jānis bijis mēms aiz pārsteiguma, un atbildes vietā vien noteicis, ka datoram savā mājā vietu varbūt vēl atrastu, bet tik liela māja, lai tajā dabūtu iekšā visu internetu, viņam nu gan neesot.
