Vallietis Krustiņš (redakcijai rakstītāja vārds un uzvārds zināms) savā vēstulē apraksta izjūtas, kuras, viņaprāt, rodas Valles luterāņu baznīcas apmeklētājiem.
Vallietis Krustiņš (redakcijai rakstītāja vārds un uzvārds zināms) savā vēstulē apraksta izjūtas, kuras, viņaprāt, rodas Valles luterāņu baznīcas apmeklētājiem.
Viņš raksta: “Mums ir skaista baznīca. Samērā nesen tā atjaunota, un līdz ar dievnama atjaunošanu stiprinājusies arī cilvēku ticība kādai augstākai varai. Apmeklējot šo baznīcu, arī man rodas sajūta, ka nokrīt neskaitāmas nastas kā liekās apģērba kārtas un es palieku vieglāks un brīvāks.
Diemžēl Vallē izveidojusies nepatīkama situācija, kuru radījusi Valles baznīcas draudzes padomes priekšsēdētāja Rita Pastare. Vallieši zina, ka baznīcas atjaunošanā šīs kundzes ieguldījums ir liels, jo viņa ir sakārtojusi baznīcas tehnisko pusi. Pienākumus baznīcā viņa apvieno ar Valles komunālās aģentūras direktores amatu. Lūk, te rodas problēma! Šī kundze laikā, kad cilvēki iet baznīcā, lai atvieglotu sirdi un sūdzētu grēkus, kā papildu grēku dažiem tieši baznīcā atgādina par neapmaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem.
Ir arī otra problēma. Kad es apmeklēju Ziemassvētku dievkalpojumu, jau ieejot baznīcā, Pastares kundze man laipni paziņoja, ka no manis pienākoties ziedojums — pieci lati, un norādīja, kur tie jāiemet. Es to arī izdarīju, bet biju šokā, jo man likās, ka vēršanās pie Dieva un viņa nama apmeklējums ir bez maksas un tikai manis paša ziņā ir tas, cik es pēc savām iespējām ziedoju.
Pēc viena draudzes locekļa vārdiem, baznīcas naudas aprite ir diezgan neskaidra. Konts esot tukšs. Vallieši zaudē ticību baznīcai un novēršas no tās, jo tajā ir cilvēks, kurš izraisa apmeklētājos nepatiku, kuram nav takta izjūtas un izpratnes par to, ka Dievs un baznīca ir mums visiem. Dievkalpojumu laikā baznīcā vienmēr ir auksti. Tajā ir grūti būt jauniešiem ar bērniņiem un vecākiem cilvēkiem. Krāsnis iekurina tikai pāris stundu pirms dievkalpojuma, taču tas ir par maz, lai baznīca būtu silta. Baznīcas atslēgas ir pie Ritas Pastares, un esmu dzirdējis, ka par baznīcas apskati arī prasa naudu.
Lūdzu, palīdziet mums, lai mūsu dievnams atkal mūs gaida! Palīdziet, lai, ejot uz baznīcu, vecmāmuļai, kurai ir maza pensija, neatgādina, ka nav samaksāts par ūdeni.”
“Mana sirdsapziņa ir tīra!”
Lai izpētītu radušos situāciju, “Staburags” vērsās pie vairākiem valliešiem. Vispirms uzklausīju Ritas Pastares viedokli. Viņa stāsta:
— Tikai vienam cilvēkam — savam bijušajam skolēnam — pirms Ziemassvētku dievkalpojuma pie baznīcas durvīm laipni palūdzu ziedot baznīcai piecus latus. Viņš to arī izdarīja. Taču tā nebija ne ļaunprātība, ne naudas izspiešana, vienkārši domāju, ka puisis, būdams vallietis kopš bērnības, sava pagasta baznīcai var atļauties ziedot nedaudz vairāk. Mans nodoms nebija viņu aizvainot, bet parādīt cieņu kā cilvēkam, kurš saprot, ka nelielajai draudzei uzturēt baznīcu nav viegli. Es nevarēju iedomāties, ka tādējādi aizskaršu viņa jūtas. Ja zinātu, ka būs šāda reakcija, nekad tā nebūtu darījusi. Taču tas notika baznīcas labā.
No draudzes kases manā makā nav ieripojis pat santīms, tāpēc mana sirdsapziņa par naudas norēķiniem ir tīra. Draudzes kases grāmatā ierakstīti visi ziedojumi, un izdevumu summai pievienoti čeki. Konts nav tukšs — tajā ir 100 latu, kurus gada beigās ziedoja divi labvēļi.
Laipnību ignorē
Nevienam baznīcā neesmu atgādinājusi par komunālo maksājumu parādiem. To daru, cilvēkus gan apmeklējot mājās, gan satiekot pagastā. Iespējams, dažkārt esmu pārāk asa, ja uzrunāju ļaunprātīgu parāda nemaksātāju. Taču ar daudziem parādniekiem ir jārunā tikai tā, jo daudzi laipni izteiktu lūgumu vai atgādinājumu par parādu pilnībā ignorē.
Par baznīcas atslēgām un naudas iekasēšanu, apskatot dievnamu. Mūsu draudzes padomē ir septiņi cilvēki, un katram ir sava baznīcas atslēga. Ekskursantus parasti baznīcā ieved brāļu Amtmaņu muzeja “Zvanītāju Bukas” vadītāja Austra Urlovska. Ekskursantiem par baznīcas apskati nav jāmaksā, taču ziedojumu kastīte novietota redzamā vietā, un cilvēki paši, ieejot baznīcā, ziedo bez īpaša uzaicinājuma. Taču tas notiek ļoti reti, un šie ziedojumi nekādu jūtamu baznīcas kases papildinājumu nedod.
Baznīcā patiesi ir auksti, jo to līdz šim apsildījām ar speciālu ierīci, kura siltumu telpā iepūš. Pirms dievkalpojuma tā jāizslēdz, citādi nevar dzirdēt, ko mācītājs runā. Un tad gaiss atkal kļūst auksts. Nu šīs ierīces vairs nav, jo pēc Ziemassvētkiem mūsu baznīcu apzaga, aiznesot arī to.
No gaisa nevar izdzīvot
Stāsta Valles luterāņu draudzes kasiere Ingūna Kļaviņa:
— Baznīcā atgādinājumu par komunālo maksājumu parādiem no Pastares kundzes nekad neesmu dzirdējusi. Nekādas nelikumības nenotiek arī ar ziedojumu naudu. Katrs draudzes loceklis (draudzē ir 25 ticīgie) kases grāmatu var pārbaudīt. Draudzes locekļiem baznīcai jāmaksā nodeva — trīs lati gadā. Gada beigās draudzei jāieskaita Konsistorijas kontā 50 latu, bet 2005. gada nogalē mums naudas nebija, tāpēc Rita Pastare ziedoja 50 latu no saviem līdzekļiem. Mums no ziedojumiem dažkārt nav ko samaksāt mācītājam par dievkalpojumu, jāmaksā arī par svecēm, elektrību, apkuri un citām lietām. Baznīca būtu auksta arī tad, ja to kaut nedēļu kurinātu. Dievkalpojumi notiek tikai reizi mēnesī, tāpēc arī dievnamu piesildīt nav iespējams, jo biezās sienas ziemā atkal izsalst.
Lielākos ziedojumus saņēmām no ārzemju latviešiem, arī pagasta padome mums palīdzēja. Par šiem līdzekļiem baznīcu atjaunojām. Ienākumi mums mazi. Par laulībām maksā 25 latus, bet par izvadīšanu mūžībā — 10 latu. Laulības bija tikai divas, arī izvadīšanu nav daudz. Vai cilvēki iedomājas, ka baznīca var iztikt no gaisa?
Jātaisnojas nevietā
Savu viedokli izteica arī Valles pensionāru padomes locekle Valda Grūbe:
— Es neesmu draudzes locekle, taču apmeklēju gan baznīcu, gan tos pasākumus, kuri notiek kapos. Nekad neesmu dzirdējusi, ka Rita Pastare kādam prasītu ziedot vairāk vai aizrādītu par komunālo maksājumu parādiem. Es pati vienmēr ziedoju, cik varu, jo zinu, ka ziedojums baznīcai cilvēkam dod svētību, zinu arī, ka nauda draudzei vajadzīga, lai baznīcu tikpat skaistu uzturētu arī turpmāk. Neko sliktu man nav teicis neviens pensionārs, jo mēs, pensionāri, visu cenšamies pārrunāt.
Rita ir enerģiska un ar sirdi un dvēseli pūlas, lai baznīcu atjaunotu. Skumji, ka tagad viņai jātaisnojas.
Lūgums ziedot nav nosodāms
Par baznīcas problēmām runāju arī ar Valles pagasta padomes priekšsēdētāju Arvīdu Zvirbuli. Viņš nav draudzes loceklis, taču pie viņa kā pagasta padomes priekšsēdētāja par nebūšanām baznīcā neviens no valliešiem nav vērsies.
Lai tiktu skaidrībā, cik tad liels ir Ritas Pastares “grēks”, lūdzot ziedot baznīcai piecus latus, sazinājos ar Pļaviņu draudzes luterāņu mācītāju Ēvaldu Bērziņu. Lūk, viņa viedoklis:
— Lūgums ziedot baznīcai tieši dievnamā nav nekas nosodāms. Baznīcas Satversmē teikts, ka baznīca jāuztur no ziedojumiem. Ja cilvēki neziedo pietiekami, viņi jāmudina ziedot vairāk. Kā gan baznīcas lai eksistē, ja cilvēkus neaicinās ziedot?
***
Kā domājat jūs, cienījamie lasītāji?
