Neretieši Ilona un Jānis Ozoliņi no zemnieku saimniecības “Buividas” ir vieni no pirmajiem tā sauktajiem Breša zemniekiem Aizkraukles rajonā.
Neretieši Ilona un Jānis Ozoliņi no zemnieku saimniecības “Buividas” ir vieni no pirmajiem tā sauktajiem Breša zemniekiem Aizkraukles rajonā. Viņi saimnieko joprojām, priekšroku visus šos gadus dodot piena lopkopībai.
Neretas pusē piena lopkopība ir iecienīta nodarbošanās, kas savlaik izvērsās līdz ar vietējās pienotavas attīstību. Pagastā ir daudz spēcīgu saimniecību, kurās ir līdz 50 slaucamajām govīm. Pāris arī lielāku. Pēc pienotavas slēgšanas tās turpina darboties, mainījies vien piena pircējs. Pēdējā laikā vērojama tendence mazajām saimniecībām, kuras varētu dēvēt par naturālām, arvien samazināties. Taču lielās pamazām paplašinās.
Kūts muižas klētī
Deviņdesmito gadu sākumā Ozoliņi bija vieni no pirmajiem, kuri saimniecības veidošanai saņēma aizdevumu ar ļoti zemiem procentiem. Par šo naudu nopirka traktoru un lauksaimniecības mašīnas, lai varētu sākt strādāt. Ganāmpulks izveidots no vienas gotiņas, “Latvijas brūno” krustojot ar melnraibajām piena devējām. Nu Ozoliņiem ir vairāk nekā 30 lopu, no kuriem 25 ir slaucamas govis.
Vairākus gadus Ozoliņu ģimene dzīvo mājā, kura uzbūvēta uz bijušās muižas ēkas pamatiem. “Sākumā te bija tikai sienas un caurs jumts. Daudz darba ieguldīts, līdz māju varēja apdzīvot. Savukārt kūts ierīkota vecajā muižas klētī. Kolhoza laikā tur bija minerālmēslu noliktava, tāpēc pagāja ilgs laiks, līdz to iztīrījām, izvēdinājām un pielāgojām lopu turēšanai,” stāsta Ilonas kundze.
Arvien pārbūvē
Sākumā kūtī bija vieta 10—12 govīm, turpat ierīkoja aizgaldus cūkām, kuras “Buividās” audzēja un pārdeva sivēnus. Bija vieta arī mājputniem. Gadu gaitā kūts vairākas reizes pārveidota, pārbūvēta un paplašināta. Tas veikts gan tāpēc, ka palielinājies ganāmpulks, gan arī tāpēc, lai pielāgotu lopu novietni arvien jaunām sanitārajām prasībām.
“Labturības un higiēnas prasības ir izpildāmas, un nav tā, ka ik gadu prasa kaut ko jaunu. Ikdienā strādājot, esam jau pie visa pieraduši. Tagad saskaņā ar pēdējām prasībām izveidojām piena māju. Tajā tikai jāveic iekšējie apdares darbi, kam materiāli jau sagādāti. Lauku atbalsta dienestā iesniedzām pieteikumu atbalstam standartu sasniegšanai piena lopkopības saimniecībā,” stāsta “Buividu” saimniece.
Iztiek bez kredītiem
Pienu neretieši nodod Rīgas piena kombinātam un ar piena iepirkuma cenu visumā ir apmierināti. “Piena lopkopība visu laiku bijusi mūsu saimniecības pamatnodarbošanās, un mēs pratām izdzīvot arī tad, kad par litru piena maksāja tikai 3—4 santīmus. Visu nopelnīto naudu ieguldījām saimniecībā, un Breša laikā paņemtais kredīts arī ir vienīgais. Vēlāk ar visu tikām galā pašu spēkiem. Bija, protams, brīži, kad gribējās visam atmest ar roku, taču ko gan mēs laukos citu darīsim? Kļūsim par bezdarbniekiem? Mēs taču esam zemnieki, un darbs ir visa mūsu dzīve. Pašlaik šī nozare ir nostabilizējusies, un nu varam atsperties. Saimniecībā iegūtos līdzekļus varam ieguldīt paplašināšanā un celtniecībā,” stāsta Ilona un Jānis.
Sameistaro slaukšanas aparātu
“Buividu” saimnieki saņem nacionālās subsīdijas par govīm, kā arī vienoto platībmaksājumu par lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Ilona Ozoliņa atzīst, ka tas zemniekam ir labs atspaids. Saimniekošanas izmaksas pieaug, un šī nauda palīdz kompensēt daļu no tām. Tā kā saimniecībā ir maz zemes, lielāko daļu lopbarības Ozoliņi pērk, tikai skābbarību sagatavo paši.
Ja apstiprinās pieteikumu atbalstam standartu sasniegšanai, šis būs pirmais darbs, kura veikšanai Ozoliņi saņems naudu no Eiropas Savienības. Plānots pirkt jaunu dzesētāju un slaukšanas iekārtu. Aparāti, ar kuriem viņi strādā līdz šim, jau krietni nolietoti. Govis slauc pat ar paštaisītu aparātu. Jānis kopā ar sievu braucis pa Latviju un vācis detaļas, no kurām vēlāk pats sameistarojis slaukšanas aparātu.
Cer uz dēlu
Ilona un Jānis regulāri apmeklē arī dažādus kursus un seminārus. Reizi mēnesī brauc uz Rīgas piena kombināta rīkotajām mācībām, bet kopš šīgada sākuma reizi nedēļā dodas uz nodarbībām lopkopjiem turpat Neretā. Saimniece pēc speciālu kursu beigšanas kļuvusi arī par sava ganāmpulka pārraudzi. “Bez tā jau nevar. Nepārtraukti jāmācās, lai spētu izsekot līdzi visām aktualitātēm un jaunumiem nozarē,” piebilst Ilona Ozoliņa. Lielākais palīgs saimniecībā mātei un tēvam ir dēls Jānis. Viņš Zaļenieku arodvidusskolā apguvis grāmatveža profesiju, un vecāki cer, ka Jānis Ozoliņš juniors nākotnē turpinās iesākto.
