Jaunjelgavieši Mairita un Jānis Ščucki pirms piecpadsmit gadiem gandrīz katru otro nakti brauca uz barikādēm Rīgā.
Jaunjelgavieši Mairita un Jānis Ščucki pirms piecpadsmit gadiem gandrīz katru otro nakti brauca uz barikādēm Rīgā. Viņi uzskata, ka rīkojušies pareizi, lai gan šī iemesla dēļ ģimenei ne reizi vien nācies piedzīvot nepatīkamus mirkļus.
Pa dienu jāstrādā
— Tolaik, kad sāka veidoties Tautas frontes nodaļas, strādājām mēbeļu ražotnē “Notsnab”, — atceras Jānis Ščuckis. — Biju strādnieku padomes priekšsēdētājs. Parasti jau tiem, kuri kaut ko dara, uzdod papildu pienākumus. Tā arī man uzticēja Tautas frontes nodaļas organizēšanu uzņēmumā.
Atceros lielo manifestāciju Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī. Bijām aizbraukuši abi ar sievu. Piedalījās ļoti daudz cilvēku, plīvoja karogi. Jau tās pašas dienas vakarā visus aicināja palikt Rīgā un veidot barikādes. Taču mums mājās bija palikuši nepilngadīgi bērni. 13. janvāra vakarā braucām mājās, lai pēc tam ik pārdienu atgrieztos Rīgā.
No darba mūs neviens neatbrīvoja, tāpēc uz dežūrām braucām naktīs.
Dežurējām pie telecentra. Biju arī Vecrīgā. Cilvēki pie ugunskuriem sarunājās, dziedāja. Spēlēja profesionāli mūziķi. Valdīja vārdos grūti izsakāma gaisotne. Sveši cilvēki bija kļuvuši par labākajiem draugiem.
Satiek kaukāziešus
Prātā palicis kāds atgadījums. Nolēmām aiziet līdz attālākam salas stūrim. Pašā ūdens malā — atstatu no pārējiem — dega ugunskurs. Pie tā sildījās vairāki kaukāziešu izcelsmes vīri. Vaicājām, kāpēc viņi ir šeit. Vīri atbildēja, ka arī viņu tautām cīņa par neatkarību ir svarīgākais uzdevums. Šādā brīdī viņi nespējot būt savās mājās, tāpēc esot kopā ar mums, latviešiem. Brīžos, kad ir bīstami, cilvēki apvienojas, izzūd savstarpējās nesaskaņas.
Reiz pie telecentra izmēģinājām, kā rīkoties gadījumā, ja patiešām būtu jāstājas pretī uzbrucējiem. Sievietes iegāja telecentra telpās, bet vīrieši ārpusē, saķeroties elkoņos, izveidoja dzīvu ķēdi.
Kamēr notika šis mēģinājums, pieskrēja kāds vīrs un sauca, ka nākot omonieši. Tā gan vēlāk izrādījās maldināšana, un tagad par to var pasmieties. Taču tobrīd es baidījos tikai par vienu — ka juceklī varu pazaudēt sievu.
Uzbango naids
Visbriesmīgāk jutos, kad uz Rīgu aizbraucu 21. janvāra rītā. Iepriekšējā vakarā bija nogalināti Gvido Zvaigzne, Andris Slapiņš un skolēns Edijs Riekstiņš. Redzēju ievainoto asinis sniegā un ložu atstātās pēdas. Tas bija briesmīgi. Uz tiltiņa pie Rīdzenes kanāla metāla apgaismes stabā atradu iestrēgušu lodi. Tā vienā pusē bija izurbusies metālam cauri, bet otrā atstājusi lielu iespiedumu. Bet krūmi bija ložu nocirstiem zariem. Tajā brīdī manī uzbangoja milzīgs naids.
— Tagad, atceroties to dienu notikumus, šķiet, ka rīkojāmies neapdomīgi, atstājot jaunākos bērnus vecāko uzraudzībā, — saka Mairitas kundze. — Tomēr ne mirkli nenožēloju izdarīto un, ja būtu nepieciešamība aizstāvēt Latviju, atkal to darītu.
— Man gan tagad ir sirdsapziņas pārmetumi, kas sapulcēs iedrošināju cilvēkus šim solim, — saka Ščucka kungs.— Teicu, ka būs labāk. Taču diemžēl nenotika tā, kā cerējām tolaik. To mums vēl šodien pārmet pat uz ielas satikti cilvēki. Arī tagad, ja vajadzētu, atkal ietu uz barikādēm. Taču darītu to tikai tad, ja būtu droši pārliecināts, ka varu nesagrābs mantrauši, kuri domā tikai par savu, nevis tautas labklājību.
Glabā sarakstus
— Mūsu vecākie bērni labi atceras barikāžu laiku, — saka Mairitas kundze. — Viņi tikai brīnās, kā mēs uzdrīkstējāmies atstāt jaunāko māsu viņu uzraudzībā. Vecākajam dēlam tolaik bija 14, bet vidējai meitai — deviņi gadi. Tomēr nezinu, vai viņi ar šodienas skatījumu uz dzīvi mūs atbalstītu. Tolaik viņiem bija daudz jautājumu. Padomju varu pēkšņi nomainīja brīvā Latvija. Pēkšņi bija Ziemassvētki, un visi runāja par Kristus dzimšanu. Dēls vaicāja: “Kā tā? Visu šo laiku neviens nepieminēja, ka ir Dievs, pēkšņi mums jādzied “Klusa nakts, svēta nakts” un jāzina par Kristus dzimšanu. Kur tas viss bija iepriekš?”. Tas viņus pārsteidza.
Visvairāk kremt, ka daudzi cilvēki, kuri aktīvi darbojās barikāžu laikā, pusgadu vēlāk, kad Maskavā notika augusta pučs, pēkšņi nobijās un vairs neko nevēlējās darīt Latvijas neatkarības labā. Mēs, piemēram, gribējām atrast drošu vietu, kur noslēpt Tautas frontes atbalstītāju sarakstus, ja gadījumā notiktu ļaunākais un sāktos represijas. Taču neviens to uzņemties nevēlējās. Tā saraksti līdz šim glabājas mūsu mājās.
