Šonedēļ Rīgā sākās pasākumi, veltīti barikāžu laika 15 gadu atcerei. Tas bija laiks, kurš mainīja mūsu dzīvi. Toreiz notikumi galvaspilsētā bija kā mūsu valsts sirdspuksti, un tajos ieklausījās tauta.
Šonedēļ Rīgā sākās pasākumi, veltīti barikāžu laika 15 gadu atcerei. Tas bija laiks, kurš mainīja mūsu dzīvi. Toreiz notikumi galvaspilsētā bija kā mūsu valsts sirdspuksti, un tajos ieklausījās tauta. Visiem, kuri toreiz devās uz Rīgu, sirdī bija cerību dzirksts. Vai daudzi spējuši to saglabāt?
Kad “Rīgas Balsī” izlasīju interviju ar Marinu Kosteņecku, kļuva skumji. 18. novembrī, kad vajadzējis būt pieņemšanā pie prezidentes Nacionālajā operā, viņa bijusi Neretā pie tautas, lai 58 cilvēkiem pasniegtu 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi. Šo darbu viņa turpinās līdz 2007. gada 31. decembrim. Kā pati saka, viņa vēl neesot nokāpusi no barikādēm. Rakstniece uzskata, ka medaļa ir vajadzīga katram, kurš bijis uz barikādēm, lai tautai šis laiks neizgaistu no atmiņas. Lai atcerētos, jo vēstures grāmatā par šo nozīmīgo notikumu ir tikai dažas lappuses. Sirds sāp, kad vecs vīrs noliek medaļu uz galda un saka: “Ne par tādu Latviju gāju uz barikādēm.”.
Zinu cilvēkus, kuri apgalvo: “Man neērti pašam pieteikties apbalvojumam.” Taču par to nu gan nevajadzētu kautrēties.
Pārskatot nākamās nedēļas pasākumu plānu, redzam, ka Aizkraukles rajonā barikāžu atceres pasākumi nenotiek, bet ne katram būs iespēja nokļūt Rīgā. Dažam vienkārši brauciens līdz galvaspilsētai būs par dārgu. Manuprāt, kopāsanākšana un atmiņu ugunskura iedegšana mājās arī būtu svētīga. Jo tā cerību dzirkstelīte taču jāglabā dzīva.
“Es gribētu pajautāt tiem piecsimt miljonāriem, tiem, kuri šodien ir veiksminieki un pļauj neatkarības ražu, — pie kura ugunskura viņi barikādēs sēdēja? Tāpēc nav vienotības, ka tie, kuri neatkarību izcīnīja, ir pastumti nost un aizmirsti, bet to izmanto pavisam citi,” uzskata Marina Kosteņecka.
