Sērenes pagasta zemnieku saimniecības “Klētnieki” īpašniekam Modrim Līcītim klāt 55. dzimšanas diena. Viņaprāt, tas nav daudz, lai arī tumšajos matos manāmas baltas šķipsnas.
Sērenes pagasta zemnieku saimniecības “Klētnieki” īpašniekam Modrim Līcītim klāt 55. dzimšanas diena. Viņaprāt, tas nav daudz, lai arī tumšajos matos manāmas baltas šķipsnas. Taču par dzīvi zemnieks nežēlojas, jo zina, ka cilvēku no bezizejas glābj mīlestība un dzīvotgriba.
Modris Līcītis dzīvo tēva dzimtajā pusē, apsaimnieko 34 hektārus zemes, aprūpē buļļu ganāmpulku un audzē cūkas. Ziemā “Klētniekos” Modrim saimniekot nākas gandrīz vienam, jo pārējie ģimenes locekļi var palīdzēt tikai vasarā un brīvdienās. Tad ar traktoru brauc pat sieva Ināra.
Satiekas Kokneses parkā
Laiks steidzas, un kopš tās zaļumballes Kokneses parkā, kad Ināra un Modris iepazinās, pagājis daudz gadu. Šogad Līcīšu pārim būs 30 gadu kāzu jubileja.
Abi izaudzinājuši dēlu Sandi un meitu Lāsmu. Sandim jau ir divas atvasītes — desmitgadīgais Kristaps un mazā Samanta. Vectēvs Modris cer, ka Kristaps varētu iet viņa pēdās un “turēties pie zemes”.
Līcīšu ģimenē visi, izņemot jubilāru, arī mācās. Meita Lāsma Jelgavā, dēls Sandis studē Policijas akadēmijā, bet sieva Ināra — Latvijas Universitātē.
Dzīvesziņa no mātes un skolotāja
Gara spēku Modris guva no mātes, jo tēvu izsūtīja uz Sibīriju, un sava skolotāja Andreja Miža, kad mācījās Vecbebru biškopības tehnikumā.
— Vēl tagad sajūtu mātes ceptās maizes smaržu, kaut gan viņa jau mūžībā, tādu maizi vairs nekad neesmu ēdis, — saka Modris.
Tikai labas atmiņas viņam ir par savu skolotāju, kurš mācījis turēt doto vārdu un godāt darba tikumu.
— Man bērnībā nebija ne vectēva, ne tēva, no kuriem varētu mācīties kļūt par īstu vīrieti, ģimenes galvu un dzimtas turpinātāju, tapt par tautas patriotu un īstu zemnieku. Mizis man daudz ko no tā iemācīja, bet, pats galvenais, “atvēra acis”, kā mīlēt dabu, iepazīt godprātīgus cilvēkus un neticēt meļiem, lišķiem un pielīdējiem, — atceras Andreja Miža audzēknis.
Septiņas dzīvības
Varbūt tieši tāpēc, kad pienāca grūtas dienas un Modrim vajadzēja pārciest septiņas operācijas, kļūstot par invalīdu, viņš izturēja. Viņu izglāba tuvu cilvēku mīlestība un svešu ļaužu cieņa, jo stiprais vīrs nekad pat ārstiem nežēlojās par sāpēm.
— Vīrietim jābūt stipram, jo tāda ir mūsu sūtība. Spēks un dzīvotgriba rodas tad, ja spējam piedot savam pāridarītājam un slikto atdarīt ar labu. Ja manā dārzā kāds grib slepus salasīt ābolus, es to darīt viņam atļauju pats, lai lasa kaut maisu, bet lai nezog.
Ar tādu pārliecību dzīvo Modris Līcītis. “Esmu brīvdomātājs un tieši tāpēc jūtos brīvs un laimīgs!” saka jubilārs. Viņam ir arī kāds kluss sapnis — kopt savu bišu dravu, vest stropus uz ziedošām pļavām un meža norām. Ar Modra Līcīša uzņēmību šis sapnis reiz noteikti piepildīsies.
