Lielākā daļa dārzeņu slikti pacieš audzēšanu vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas.
Lielākā daļa dārzeņu slikti pacieš audzēšanu vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas. Tāpēc jau laikus jāplāno, kurā dobē kas stādāms.
Burkānus var sēt divus un trīs gadus vienā un tajā pašā laukā, bet kāpostiem jau nākamajā gadā raža var būt divreiz mazāka. Lai novērstu augsnes vienpusīgu izmantošanu, kaitēkļu un slimību savairošanos, laikus jāsaplāno, kurā vietā katrs dārzenis sējams. Parasti dārzeņu augu sekā iekļauj arī zemenes un kartupeļus.
Audzēšanas intervāls, kad augs varētu atgriezties dobē, ir vidēji 3—4 gadi. Dažkārt, piemēram, ja kāposti slimo ar krustziežu sakņu augoņiem, no visu kāpostaugu audzēšanas vajadzētu atteikties pat 8—10 gadus. Katru gadu vēlams veikt pierakstus par augu izvietojumu, slimībām u. c. Plānojot dobes, nepietiek tikai ar atmiņām par pērno gadu — vajadzīga informācija par 3—4 gadiem. Nav ieteicams arī vienas dzimtas dārzeņus audzēt vienā un tajā pašā vietā, tāpēc augus sagrupē pa dzimtām un raugās, lai, piemēram, burkānus neieplānotu vietā, kur augušas selerijas. Augu seku visvairāk ietekmē audzējamo kultūru skaits un dārzeņu īpatsvars kopējā platībā — visas grupas nekad neaizņem pilnīgi vienādu platību, tāpēc plānošana ir diezgan grūta. Jāņem vērā, ka ir arī dažādi ātraudzīgie dārzeņi, kurus sēj un stāda vairākas reizes sezonā, piemēram, dilles, salāti, redīsi, kolrābji.
Ja tiek audzēti dažādi dārzeņi, nav ieteicams visas dārza platības vienlaidus kaļķot un mēslot ar kūtsmēsliem, jo ne visi augi to pacieš vienlīdz labi. Pirmajā gadā pēc kūtsmēslu lietošanas parasti stāda ķirbjaugus un kāpostus, bet sakņaugus un sīpolus tikai otrajā vai trešajā gadā. Pākšaugi uzlabo augsni, piesaistot gaisa slāpekli, tādēļ pēc tiem vislabāk stādīt gurķus vai kāpostus, kas to labprāt izmantos. Pilnvērtīga ir tikai tāda augu seka, kurā ir arī graudzāles, tāpēc, ja vien tas iespējams, jāļauj zemei dažus gadus atpūsties, iesējot kādu zāļu maisījumu vai vismaz zaļmēslojuma augus.
