Marina Burceva ir angļu un zviedru valodas skolotāja, Viktors Bārtulis — angļu un franču valodas skolotājs Neretas vidusskolā. Abiem ir mazliet pāri divdesmit, un viens otru viņi atrada, studējot Daugavpils universitātē.
Marina Burceva ir angļu un zviedru valodas skolotāja, Viktors Bārtulis — angļu un franču valodas skolotājs Neretas vidusskolā. Abiem ir mazliet pāri divdesmit, un viens otru viņi atrada, studējot Daugavpils universitātē.
Jūtu pārbaudes laiks
Marinas dzimtā puse ir Rēzekne, bet Viktors nāk no Krāslavas rajona Indras pagasta. Studējot Daugavpils universitātes pēdējā kursā, viņš ziņojumu stendā pamanīja sludinājumu, ka Neretas vidusskolā vajadzīgs angļu valodas skolotājs. Ilgi nevilcinoties, puisis zvanīja skolas direktorei un brauca apskatīt savu iespējamo darbavietu. “Lai gan līdz šim par Neretu neko nebiju dzirdējis, jau pirmajā viesošanās reizē pamanīju, ka šī vieta ir sakopta, cilvēki ļoti atsaucīgi un draudzīgi,” atceras Viktors. Sākot strādāt Neretas vidusskolā par angļu valodas skolotāju, pirmo gadu Viktors Neretā dzīvoja un strādāja viens, jo Marina vēl studēja Daugavpilī. Tikai kopš rudens Marina un Viktors Neretu var dēvēt par abu kopīgajām mājām. “No iepriekšējā laika atceros tikai nepārtraukto braukāšanu — katru nedēļas nogali devāmies viens pie otra. Es no Daugavpils uz Neretu vai Viktors pie manis. Grūti bija vienam bez otra,” stāsta Marina.
Iepatīkas mammai
Marina atklāj, ka, Viktors vispirms iepaticies viņas mammai. “Iesniedzot dokumentus Daugavpils universitātē, daudzu nākamo studentu vidū mamma ieraudzīja tieši Viktoru un teica, ka man noteikti vajag ar viņu iepazīties. Es gan toreiz nepievērsu viņam uzmanību, likās, ka puisis nemaz neatšķiras no pārējiem,” atzīstas Marina. Abiem universitātē bijušas vairākas kopīgas lekcijas, taču gandrīz trīs gadus gājuši viens otram garām, un nebijis nekādu jūtu. Tikai tad, kad radušies kopīgi draugi, viens otru pamanījuši un sākuši novērot. Marina teic, ka Viktors viņai pamazām iepaticies, bet draugi stāstījuši, ka viņam jau ir draudzene. “Ievēroju, ka kursa vakaros un dažādos pasākumos, kurus apmeklējām kopā ar draugiem, Viktors ik pa brīdim mani nopēta. Domāju, kā tam puisim nav kauna, viņam ir draudzene, bet vēl skatās uz citām un smaida!” stāsta Marina.
Iemīlas pēdējā brīdī
Tikai tad, kad Viktors jau mācījās pēdējā, bet Marina — priekšpēdējā kursā, abi sāka draudzēties. Tagad esot žēl tā laika, kuru universitātes gaiteņos nostaigājuši viens otram garām, nemaz nezinot, ka patīk viens otram. Abi atzīst, ka skolotāja profesija iepriekš nemaz neesot vilinājusi. Marinai skolas laikā angļu valoda bijusi viens no nepatīkamākajiem priekšmetiem. “Mana angļu valodas skolotāja nepārtraukti centās ieskaidrot, ka es neko no šīs valodas nesparotu, un man visu laiku vajadzēja viņai pierādīt pretējo, ka es varu! Varbūt arī tāpēc, lai pierādītu, ka es varu iemācīties angļu valodu pati un mācīt citiem vēl labāk, izlēmu studēt tieši šajā jomā,” stāsta Marina. Viņa ir pārliecinājusies, ka dzīve pati liek atzīmes visur — gan zināšanās, gan darbā, gan attiecībās. “Tas, kas ir mūsu liecībās un atestātos, dzīvē bieži nenozīmē neko. Cilvēks visu var mainīt un sasniegt pats saviem spēkiem. Teicamnieks dzīvē var izrādīties tas, kuram skolas laika liecībā ir arī divnieki,” spriež Marina.
Par darbu vairs nerunā
Gan Viktors, gan Marina atzīst, ka pirmā nopietnā strīda iemesls abiem bija darbs. Piekusuši, reizēm saspringuši, abi pārnāk mājās no skolas katrs ar saviem dienas pārdzīvojumiem. Abiem reizē gribas tos izstāstīt, taču reizēm klausīties otrā nav spēka. “Kad pirmo reizi sastrīdējāmies par darbu, aizskrējām katrs uz savu istabu. Protams, bija arī durvju aizciršana, bet tikpat ātri arī salabām. Tagad esam viens otram apsolījuši, ka mājās par darbu vairs nerunāsim, taču tad jau nav par ko runāt!” smej Viktors. Jautāju, kā skolēni uztver jaunus skolotājus. Esot gājis visādi. Viktors vēl joprojām vidusskolēniem ir “savs džeks”, “garais” un tamlīdzīgi. Marina ir sākumskolas skolotāja, un viņas galvenais uzdevums bija panākt, lai mazie viņā ieklausās un respektē. “Sākumā raudāju gandrīz katru dienu. Katram bērnam ir savs raksturs, savi uzskati. Kamēr iedzīvojos un pieradu, bija grūti,” atzīst Marina. Abi skolotāji piekrīt, ka, strādājot vienā profesijā, ir arī pozitīvais, jo viens otru saprot daudz labāk. Ikdienā atpūšas, noskatoties kādu labu filmu, klausoties mūziku vai ejot pastaigās pa Neretas naksnīgajām ielām. Tagad jau esot pieraduši, ka garāmgājēji uz viņiem skatās, sākumā licies tā dīvaini — izej no mājas, visi sveicina, arī bērni sauc: “Čau, skolotāj!”. “Dzīvojot tik mazā pagastā kā Nereta, no tā nevar izvairīties, taču tas mums netraucē doties pastaigās arī rokrokā!” smaidot piebilst Marina.
