Tikai tas, ko spējam just, mūs tur pie dzīves ar visciešākajiem pavedieniem. Reizēm man, šķiet, nav svarīgs pats notikums, bet tās sajūtas, ko esmu izdzīvojusi kādā mirklī.
Tikai tas, ko spējam just, mūs tur pie dzīves ar visciešākajiem pavedieniem. Reizēm man, šķiet, nav svarīgs pats notikums, bet tās sajūtas, ko esmu izdzīvojusi kādā mirklī. Ko paturēt prātā no aizejošā gada? Kā kinolentē man iztēlē garām aizslīd ceļš zvaigžņotā naktī, mākoņu atspīdums ūdenī rāmā vasaras pēcpusdienā, koki rudens lapkritī un cilvēku sejas, nopietni un smaidoši acu skatieni. Es nevaru izstāstīt vienu mirkli, kuru gribētos atcerēties. Tie ir vairāki mirkļi, kuros kāds ar saudzīgu roku pieskāries dvēselei, licis man dziļāk ielūkoties sevī un nenogrimt izmisuma dūksnājā. Esmu apjautusi, ka dzīves ceļā satieku tos cilvēkus, kuriem lemts manā turpmākajā ceļā atstāt gaismas pēdas.
Strādājot muzejā un piedaloties muzeja darba aktivitātēs, esmu sastapusies ar spožām personībām. Jūlija nogalē jau trešo vasaru piedalījos memoriālo muzeju vadītāju nometnē, šoreiz Alūksnes pusē. Katra tikšanās iedvesmo. Esmu laimīga. Jo tā man radās iespēja tuvāk iepazīt Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja vadītāju Ilzi Līdumu. Neaprakstāma ir viņas dzīves aizrautība. Ilze Līduma ir lieliska stāstniece, kuras valoda, kā daina teic, šķiltin šķīla valodiņu. Kamēr mēs, jaunākās, vēl domājām kāpt vai nekāpt kalnā, tikmēr Ilze jau bija kalna virsotnē. Vienmēr atcerēšos sarunas ar viņu, kurās es radu sev atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Viņa man nepateica priekšā, kā rīkoties, bet prata manā apziņā izkristalizēt to, kas man patiesi vajadzīgs.
Neaizmirstamas paliks Dzejas dienas “Riekstiņos”, uz kurām mani bija uzaicinājusi muzeja saimniece. Jaunsudrabiņa gara tuvums, “Mūsmāju” pagalma dižie koki, Ilzes māka ieinteresēt skolēnus un pārliecināt par to, ka dzejai nav robežu. Nenovērtējams ir viņas darbs, rūpējoties par “Riekstiņiem”, par arvien jaunām atklāsmēm Jaunsudrabiņa personībā.
Pasaule ir tik gaiša un laimīga, cik mēs laimīgu to mākam ieraudzīt un citiem parādīt.
