Nedēļa no Ziemassvētkiem līdz jaunajam gadam ir brīdis, kad dzīve it kā kļūst tāda mierīgāka un cilvēki vēlas pārdomāt notikušo.
Nedēļa no Ziemassvētkiem līdz jaunajam gadam ir brīdis, kad dzīve it kā kļūst tāda mierīgāka un cilvēki vēlas pārdomāt notikušo. Tad ir laiks katram pavērtēt arī sevi.
Vismazāk gadumijā gribas domāt par politiku, un nekas īpašs šajās dienās arī nenotika. Viena no aktualitātēm bija jaunā aizsardzības ministra izraudzīšana pēc tam, kad no šī amata atteicās Einars Repše. Šim amatam izvirzīta “Jaunā laika” pārstāve Linda Mūrniece.
Par viņu kā nākamo aizsardzības ministri pagaidām grūti spriest, jo nezinu, kā viņa strādā. Lai arī šī ir specifiska joma, to vadīt noteikti var arī sieviete. Nevar nodalīt, kādi darbi jāveic viena un otra dzimuma pārstāvjiem. Kad par Latvijas Valsts prezidenti kļuva Vaira Vīķe – Freiberga, sākumā biju neapmierināts. Uzskatīju, ka šajā amatā labāk iederētos vīrietis. Tagad esmu gandarīts, ka mums ir tāda prezidente – izlēmīga un gudra sieviete, kurai ir savs viedoklis.
Ikviena ministra galvenais darbs tomēr ir plānot kopējo nozares stratēģiju. Konkrētu darbu izpildei domāti speciālisti. To, vai ministra amatā ievēlēts prasmīgs cilvēks, parādīs viņa darbs. Protams, arī amatpersonas izturēšanās veido viņa publisko tēlu. Atceros, kad Einars Repše kļuva par premjeru un deva solījumu baznīcā, kāda sieviete viņam pajautāja — kā tad tā, viņš jau vienreiz savai sievai altāra priekšā solījis uzticību, tomēr nav to pildījis, vai arī šiem premjera solījumiem tāds pats liktenis? Toreiz Repše atbildēja, ka šīs lietas nevar salīdzināt. Tomēr arī šāda nianse rada priekšstatu par cilvēku, un ne to labāko. Viss veidojas no sīkumiem.
Nav vēl rimušas runas par Einara Repšes darījumiem. Neesmu tiesnesis, lai spriestu, vai viņš visos gadījumos rīkojies likumīgi. Tomēr negribu ticēt, ka, būdams tik ietekmīgos amatos, Einars Repše rupji pārkāptu likumus. Domāju, ka šo sfēru viņš pārzina labi, Cits jautājums — cik daudz mūsu likumi atļauj. Ziņu publiskošana lietas pārbaudes laikā arī ir diskutējams jautājums. Iespējams, informācijai jābūt atklātai, bet prakse rāda, ka šādos gadījumos pārsvarā dominē viens viedoklis.
Šobrīd diskutē arī par to, vai no Krievijas jāpieprasa kompensācijas par okupācijas sekām. Esmu pārliecināts, ka to vajag darīt, jo okupācija nav apstrīdama. Tomēr nebūs pārsteidzoši, ja Krievija to atteiksies darīt.
Situācija ir sarežģīta, jo padomju gados arī Latvijas infrastruktūrā ieguldīts diezgan daudz. Mēs varam tikai iedomāties, kā valsts attīstītos, ja okupācija nebūtu notikusi. Tomēr atlīdzība jāprasa. Ja to neizdarīs tagad, tad pēc pāris gadiem būs par vēlu. Nav jau gan garantijas, ka Latvija kaut ko saņems. Domāju, tas vairāk atkarīgs no tā, cik prasmīgi būs izstrādāti dokumenti.
Arī Pļaviņās šis ir tāds klusāks laiks. Gada nogalē gan nodega jaunā atpūtas kompleksa ēka Gostiņos. Žēl, jo šo vietu pamazām sakārtoja. Lai arī kāds bija ugunsgrēka cēlonis, tā ir liela nelaime, jo cilvēki šajā objektā ieguldīja lielu darbu un naudu. Mani allaž iepriecina, ja kaut kas attīstās, jo pašvaldība tikai iegūst. Tagad uzņēmējiem viss jāsāk no gala. Pagājušajā nedēļā nozīmīgs notikums ir arī tas, ka SIA “Pļaviņu komunālie pakalpojumi” noslēdza līgumu ar Valsts probācijas dienestu, un pilsētas labiekārtošanā turpmāk strādās cilvēki, kuriem par likumpārkāpumiem piespriests piespiedu darbs. Tie būs pļaviņieši, kuri sodu varēs izciest savā dzīvesvietā. Domāju, ka piespiedu darbs ir labs risinājums. Ja cilvēkā notiek kāds lūzums, viņš patiešām aizdomājas par savu dzīvi.
Kad ir ziema un sniegs, brīvajā laikā mani vairāk nodarbina domas par sportisku atpūtu — slēpoju un spēlēju hokeju. Jau vismaz 20 gadu aizraujos ar kalnu slēpošanu. Bieži pēc darba vai brīvdienās dodos uz kādu tuvāko kalnu, atkarībā no apstākļiem, vēlmēm un iespējām. Man nav svarīgi braukt uz kalniem ārzemēs, jo ar šo sportaveidu veiksmīgi var nodarboties arī tepat Latvijā. Tādas iespējas ir mums līdzās — Cigoriņš vai “Mežezers”. Šo atpūtas vietu tālāka attīstība dos labumu arī Pļaviņām.
Otra mana aizraušanās ir hokejs. Esam izveidojuši apvienoto pļaviņiešu un aizkraukliešu komandu. Diemžēl nepanācām vienošanos ar Aizkraukles ledushalles saimnieku par pieņemamāku ledus izmantošanas maksu un tagad spēlējam Ogrē. Tur notiekošajā Ikšķiles amatieru turnīrā esam vieni no līderiem un “tēmējam” uz pirmo vietu. Gribētu, kaut tādas hokeja sacensības notiktu starp dažādām Latvijas pašvaldībām. Tas ir iespējams, jo ledushalles Latvijā ir un arī interese par hokeju ne tikai Pļaviņās, bet arī citur nav zudusi.
Tikko sagaidīts jauns gads. Man vienmēr tuvākas ir Jaungada svinības nekā Ziemassvētki, jo tikai pēdējos gados cilvēki atgriezušies pie šiem svētkiem un kristīgām tradīcijām. Uzskatu, ka līdz ar valsts iekārtas maiņu nevar tik krasi mainīt arī cilvēku domāšanu. Visi pēkšņi nekļūst ticīgi, tomēr baznīcā iet daudzi. Man gan šķiet, ka jebkura lieta jādara ar pārliecību, tomēr, no otras puses, šajos grūtajos laikos cilvēkiem kaut kam ir jātic.
Ir jau arī tā, ka jaunu gadu nereti gribas sākt ar kādu apņemšanos. Domās to izdarīt viegli, bet reāli paveikt grūtāk. Pats to izmēģināju, kad pirms sešiem gadiem pārtraucu smēķēt, un izdarīju to tieši 1. janvārī. Viegli tas nebija, un pirmajā dienā roka pēc cigaretes tā vien stiepās, tomēr man izdevās sevi pārvarēt. Lai kaut ko krasi mainītu, jābūt lielam gribasspēkam un spēcīgai vēlmei.
Nākamais ir Suņa gads ar visām šim dzīvniekam piemītošajām īpašībām. Nesen kādā grāmatā izlasīju labu domu: dzīvot var divējādi — tā, lai nekas nešķiet brīnumains, un tā, lai it viss tāds liktos. To otro arī visiem novēlu Jaunajā gadā!
