Izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus, Dārza iela Jaunjelgavā pārveidota par ielu gājējiem.
Izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus, Dārza iela Jaunjelgavā pārveidota par ielu gājējiem. Objekts izmaksāja 29 tūkstošus latu. Diemžēl šis projekts atklāja, cik sarežģīta un nepārdomāta ir Eiropas Savienības piešķirtā finansējuma apgūšana.
— No malas raugoties, viss šķiet kārtībā, — saka Jaunjelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Krūmiņš. — Būtībā 525 metrus garā iela izbūvēta pilnībā no jauna, uzklāts asfalts, ierīkots apgaismojums, un bērni tagad droši var nokļūt no autobusu pieturas pilsētas centrā līdz skolai un bērnudārzam. Tāpat Mednieku ielas iedzīvotājiem šis ir ērtākais ceļš līdz veikaliem pilsētas centrā. Tomēr šī projekta “ķēķa puse” ir visai biedējoša. Izrādās, darīts viss, lai Eiropas Savienības līdzekļu izmantošana būtu neērta un bieži vien pat neiespējama.
Pēdējā brīdī
To, ka ir iespēja iegūt finansējumu projektiem, lai uzlabotu gājēju drošību, uzzinājām 2004. gada novembrī. Mirklī, kad šo informāciju publiskoja, līdz projektu iesniegšanas termiņam bija atlicis pāris nedēļu. Latvijai pavisam bija atvēlēti 2,7 miljoni latu.
Atceros, lielā steigā izlēmām, ko vajadzētu uzlabot, steigšus uzrakstījām projektu, kuru vajadzēja iesniegt piecos eksemplāros, un pēdējā brīdī to nodevām atbildīgajā instancē. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīga tik milzīga steiga, ja pēc tam vairāk nekā pusgadu neviens nespēja pateikt, vai šo projektu akceptēs un būs iespējams saņemt naudu. Aktīvi interesējāmies, kas notiek ar projektu, vai to atbalstīs, taču atbildes nesaņēmām.
Vajag laika mašīnu
Beidzot pagājušā gada 22. septembrī saņēmām ziņu, ka mūsu projekts akceptēts un finansējums piešķirts.
Parakstot līgumu, ievēroju, ka dokumentā teikts: ielas nodošana ekspluatācijā paredzēta 9. septembrī. Biju milzīgi pārsteigts. Vaicāju ierēdnei, kura rakstīja līguma pavadvēstuli, kā tad varēs laiku pagriezt atpakaļ? Viņa mulstot aizbildinājās: “Tā iznāca, naudu vajadzēja piešķirt jau pirms dažiem mēnešiem, gan viss būs labi.”
Jājautā, kura ierēdņa rakstāmgalda atvilktnē tad šie projekti bija “aizmirsti” vairākus mēnešus? Taču projekts jārealizē pēc līguma parakstīšanas noteiktajā laikā. Nācās ar steigu meklēt ceļubūves uzņēmumu, kurš to spētu paveikt, turklāt ievērojot valsts iepirkuma procedūru.
Mums paveicās, un SIA “Mikor” no Jēkabpils ceļu uzbūvēja, taču tas varēja arī nenotikt, jo lielākajai daļai būvnieku darbi jau bija saplānoti līdz pat gada beigām.
Jāiegulda pašu nauda
Ķibeles ar ielas būvēšanu vēl nebūt nebeidzās. Eiropas naudu varēs saņemt tikai pēc tam, kad projekta realizāciju būs pārbaudījuši un par labu esam atzinuši zvērināti revidenti. Taču ceļa būvētājiem jāsamaksā jau uzreiz. Labi, ka daži apakšuzņēmēji piekrita maksu par padarīto pagaidīt līdz janvārim.
Darbi izmaksāja 29 tūkstošus latu. No tiem 21 tūkstotis ir Eiropas Savienības nauda un valsts investīcijas. 4000 latu līdzfinansējumam piešķīra Aizkraukles rajona padome no autoceļu fonda. Pārējā ir pašvaldības nauda. Taču Eiropas tūkstoši vismaz pagaidām ir tikai uz papīra. Reāli šī nauda bija jāiegulda pašiem, un tikai kaut kad nākotnē to varēs atgūt.
Mani vairs nepārsteidz Eiropas Savienības finansēto projektu lēnā virzība, jo tie mēnešiem ilgi iestrēgst kāda ierēdņa kabinetā. Tāpēc arī nespējam apgūt Eiropas miljonus. Īstenībā radīta sistēma, lai šo naudu nemaz nevarētu saņemt. Un, ja arī kas izdodas, tad lielākie tēriņi ir bankas procentiem un administrēšanai, nevis reālam darbam. Šķiet, nauda paredzēta vien izredzētajiem.
