Elgas Kairišas publikācijas izlasīju laikrakstā “Saskarsme”. Tās vēsta par cilvēku likteņiem un attiecībām.
Elgas Kairišas publikācijas izlasīju laikrakstā “Saskarsme”. Tās vēsta par cilvēku likteņiem un attiecībām. Kairišas kundzes sapnis ir izdot grāmatu, kurā apkopoti pašas uzrakstītie stāsti. Kairišas kundze ir optimiste un uzskata, ka par cilvēkiem drīkst domāt tikai gaiši un labi.
Studē vācu valodu
— Ar ko pašlaik nodarbojaties?
— Studēju Starptautiskajā prakstiskās psiholoģijas augstskolā tepat Aizkrauklē. Mācos vācu valodu, lai kļūtu par tulku. Mums paredzētas arī franču un latīņu valodas studijas. Man ļoti patīk svešvalodas. Skolā savlaik mācījos angļu valodu. Vācu valodas pamatus apguvu vēlāk, pašmācības ceļā. Sākās juku laiki, daudzi cilvēki palika bez darba, un, lai kaut ko varētu sasniegt bija daudz jāmācās. Ņēmu bērnu svešvalodu grāmatas un mācījos. Jo vairāk mācījos, jo mazāka kļuva vēlēšanās iesākto pamest. Radās iespēja iepazīties ar cilvēkiem no Vācijas, un valodas zināšanas jau kļuva par nepieciešamību.
— Vai studijas jūsu gados nav pārāk grūts pārbaudījums?
— Nē. Taču tās aizņem lielāko daļu mana laika. Ļoti daudz jālasa visdažādākās grāmatas. Ne tikai vācu valodas studijām nepieciešamās, bet arī grāmatas par filozofiju, psiholoģiju un vairākām citām tēmām. Tas veicina manu izaugsmi, un tas ir galvenais.
Sapnis pašas uzrakstīta grāmata
— Vai sen rakstāt “Saskarsmei”?
— Jau trīs gadus. Savlaik vēlējos studēt žurnālistiku. Rakstīju dienasgrāmatu un dzejoļus. Taču iespējas apgūt šo profesiju un strādāt tajā man nebija. Reiz izlasīju laikrakstā “Zintnieks” par konkursu, kuram varēja iesniegt savus rakstus par tēmu, kā labāk palīdzēt citiem cilvēkiem. Tas mani ieintriģēja, un es uzrakstīju savas pārdomas, aizsūtīju konkursam un piemirsu par to. Pagāja apmēram mēnesis, es nejauši nopirku kārtējo “Zintnieka” numuru. Braucu autobusā, lasīju rakstu un brīnījos, ka vēl kāds cilvēks domā tieši tāpat kā es. Pēkšņi likās, ka šīs domas esmu jau agrāk kaut kur lasījusi. Tad pamanīju, ka zem raksta ir mans vārds. Bija dīvaina sajūta. Tikai tad sapratu, ka varu rakstīt.
— Rakstāt stāstus vai pārdomas?
— Vairāk gan stāstus par cilvēku likteņiem. Ir publicēti 53 stāsti un daudzas esejas. Esmu izveidojusi arī manuskriptu grāmatai, kurā apkopoti visi šie darbi. Grāmatas izdošana diemžēl ir ļoti dārgs prieks, taču tāpēc vien šis sapnis nezudīs.
Sižeti no dzīves
— Kur rodat sižetus saviem stāstiem?
— Kad pārlasu savus rakstus, rodas sajūta, ka tos uzrakstījusi kāda cita sieviete. Sižets rodas negaidot, taču es nevaru, kā to parasti rāda filmās par žurnālistiem un rakstniekiem, stundām sēdēt pie rakstāmgalda vai datora un rakstīt. Es daru mājas darbus, un pēkšņi prātā ienāk kāds labs teikums, kurš jāpieraksta. Tad to vēlāk var pārstrādāt. Es ļoti ilgi apdomāju katru vārdu. Reti kad galarezultāts līdzinās pirmajam melnrakstam. Neviens no stāstu sižetiem nav izdomāts. Tie vienmēr ir reāli notikumi, kuri saistīti ar mani un pazīstamiem cilvēkiem. Kladē krāju interesantu, pat komisku sadzīves situāciju aprakstus, kuri gaida savu laiku, lai pārtaptu stāstos. Esmu strādājusi daudz un dažādus darbus, tāpēc šādu mirkļu nekad nav trūcis. Piemēram, deviņus gadus strādāju pat par traktoristi.
— Sieviete traktoriste… Ko atceraties no šiem darba gadiem?
— Atceros, strādāju kādā saimniecībā Talsu rajonā. Pie fermas bija izrakta milzīga aka. Tās sienas bija nevis no betona grodiem, bet dēļiem. Turklāt bedrē varēja iekrist pat traktors. Atvedu piekabi ar siena ķīpām, taču fermas saimnieks mani brīdināja, lai nejauši neuzbraucu dēļiem, kas nosedza aku. Pēc nedēļas tajā bedrē patiesi iekrita traktors. Ārā palika tikai jumts. Neviens īsti nezināja, cik aka dziļa. Pirmajā izbīlī nesaprata, kā no kabīnes izvilkt braucēju. Šoreiz viss beidzās laimīgi. Taču tas vienlaikus ir arī lielisks sižets stāstam.
No divām pusēm
— Stūrēt traktoru — tā tomēr nav sievietei īsti piemērota profesija.
— Mana horoskopa zīme ir Dvīnis. Tāpēc man vienmēr sagādā problēmas divdaļīgā domāšana, kura piemīt šajā zīmē dzimušajiem. Man ļoti patīk tehnika. Pati remontēju savu automašīnu un nevienam citam to neuzticu. Tikai tad varu būt pārliecināta, ka viss izdarīts, kā nākas. No otras puses, esmu ļoti romantiska. Patīk skaisti dabasskati un viduslaiku arhitektūra. Brīžiem pat liekas, esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā.
Pārmetumu netrūkst
— Ja stāstu pamatā ir patiesi notikumi, vai pēc tam no to dalībniekiem nenākas uzklausīt pārmetumus?
— Šī iemesla dēļ man brīžiem klājies ļoti raibi. Saka — radošs darbs ir nevis tas, ko tu domā, bet gan tas, ko tu jūti. Tāpēc stāstos es attēloju savas izjūtas par kādu notikumu. Diemžēl ne visi cilvēki, kuri šajos stāstos sevi pazīst, saprot to, ko esmu vēlējusies pateikt. Brīžiem pārmetumi bijuši ļoti “augstos toņos”. Un nekādi nav iespējams ieskaidrot, ka, pirms pārmest ko otram, vērts palūkoties no malas pašam uz sevi.
— Vai stāstos maināt reālo personu vārdus?
— Visbiežāk nē, jo tad nemaz nevar izteikt domu. Ir stāsti, kuri domāti kādam konkrētam cilvēkam. Kāpēc kaut ko mainīt?
Pēc sava ģīmja
— Kas, jūsuprāt, dzīvē ir svarīgākais?
— Dzīve jādzīvo ļoti labestīgi. Nav jēgas citus aprunāt vai viņiem ļaunu vēlēt, jo daudzas lietas nokārtojas pašas no sevis, un ļaunie darbi, tāpat kā arī labie, atgriežas pie paša darītāja. Sākoties aukstajam laikam, piekāru barotavu putniem. Divas dienas neviens putniņš pie tās neatlidoja. Tad ievēroju divas zīlītes. Viena no viņām, nogaršojusi cienastu, pielidoja pie loga stikla un kādu brīdi skatījās man acīs. Šķita, viņa bez vārdiem saka paldies. Mēs tik ļoti virspusēji uztveram dzīvi, ka nepamanām lietu patieso būtību. Tieši tāpēc pārāk bieži kļūdāmies, īpaši attiecībās ar citiem cilvēkiem. Turklāt visgrūtāk būt godīgam pašam pret sevi un šo kļūdu atzīt.
— Un cilvēku savstarpējās attiecībās?
— Mēs pārāk daudz pārmetam citiem. Īpaši tiem, kuri mums nepatīk. Esmu secinājusi, ka nav vērts kontaktēties ar tiem, kuri šķiet nesaprotami. Viņi būs interesanti līdzcilvēki citiem. Turklāt nevajag citus pārveidot pēc savas līdzības — tas nav mūsu spēkos. Pirms kāda laika izlasīju krievu filozofa grāmatu par cilvēku raksturiem. Viņš izskaidroja daudzas man līdz tam nesaprotamas lietas, un es ļoti pārvērtos. Pat mājnieki teica, ka mani vairs nepazīst. Tieši tad es sapratu, ka enerģiju, ko tērējam citu ietekmēšanai, varam izmantot daudz lietderīgāk.
Zāles pret skumjām
— Daudzi cilvēki ir ļoti bēdīgi un ierāvušies sevī. Ko jūs viņiem ieteiktu?
— Tiem, kuri saka, ka viņiem ir skumji, visi viņus pametuši un tamlīdzīgas muļķības, es ieteiktu sākt mācīties. Vienalga ko un vienalga kādā vecumā. Pati esmu pārliecinājusies, ka tas dzīvei dod piepildījumu, un laika drūmām domām vairs neatliek. Sākot studijas, šķiet, ka laika ir par maz. Turklāt tā ir laba iespēja iegūt jaunus draugus un domubiedrus. Neviens taču nenāks klāt un neteiks: “Zini, es redzu, ka tev ir skumji. Sarīkosim svētkus!”. Svētkiem jāsākas pašā cilvēkā, citādi pat visjaukākais notikums šķitīs drūms un pelēcīgs. Un nevajag gaidīt kādu īpašu mirkli. Pamēģiniet darīt kaut ko neierastu, ko varbūt neesat darījis kopš bērnu dienām. Tas palīdzēs.
Meklē kļūdu
— Stāstījāt, ka jūsu vecākais dēls pievērsies teoloģijas studijām un trīs gadus pavadīja Itālijā. Kā pārdzīvojāt dēla prombūtni?
— Kad viņš sāka studēt garīgajā seminārā, es īsti nevarēju saprast, vai Dievs man atņem dēlu vai baznīca. Kalu lielus plānus — bērni izaugs, un mēs varēsim darīt lielas lietas, taču pēkšņi atskārtu, ka mans vecākais dēls jau ir ļoti attālinājies no ikdienas rūpēm un materiālās pasaules, kurā dzīvojam. Es ilgi nespēju saprast, kāpēc tas tā un kur, iespējams, ir mana kļūda. Pēc gada, kad viņš saņēma sutanu, uzzināju, ka mana dēla vectēvs no tēva puses savulaik bijis mācītājs. Nespēju saprast, kāpēc vīrs no manis šo faktu slēpa 25 gadus. Tajā brīdī man šķita, ka uz galvas uzlīst spainis ūdens. Pēc tam pārņēma dīvains miers. Vēl pēc kāda laika sapratu, ka viss, ko dara mūsu bērni, kādā neizprotamā veidā saistīts ar mūsu pašu nepiepildītajām ilgām un cerībām. Tāpēc par dēla pavadīto laiku klosterī Itālijā īpaši neuztraucos. Es taču pati savlaik mācījos itāliešu valodu un vēlējos aizbraukt uz šo zemi.
Būtu ļoti jāpiedomā, ko darām un runājam. Sliktās domas var nākties piepildīt mūsu bērniem. Tieši šī iemesla dēļ arī paši pēc tam jūtamies nelaimīgi. Diemžēl mācāmies tikai no pašu kļūdām.
Viss jāsāk no gala
— Un jūs?
— Arī es. Līdz 40 gadu vecumam dzīvoju tā, kā uzskatīju par pareizu. Gāju uz darbu, rūpējos par bērniem, kopu māju. Taču katram pienāk mirklis, kad vaicājam sev, vai esam sasnieguši dzīvē, ko vēlējāmies? Atbilde visbiežāk ir — nē. Arī man tā bija. Loģiski, meklējam atbildi, kāpēc tas tā noticis. Viens “Kāpēc?” seko otram, un tu saproti, ka visa iepriekšējā dzīve bijusi nepareiza un viss jāsāk no gala.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Elga Kairiša.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1952. gada 11. jūnijs, Skrīveru pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Ogres vakara vidusskola.
NODARBOŠANĀS: rakstniecība.
ĢIMENE: atraitne, četri bērni. Vecākais dēls nesen atgriezās no Itālijas, kur trīs gadus dzīvoja klosterī. Viņš tagad Lielvārdes katoļu draudzē ir mācītāja palīgs. Meita maģistrantūrā studē ekonomiku. Vidējais dēls mācās par pavāru un bārmeni, jaunākais dēls strādā autoservisā Aizkrauklē.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
