Dažkārt pēc ilgāka laika, atgriežoties no ceļojuma, prātā paliek tikai sastaptie cilvēki.
Dažkārt pēc ilgāka laika, atgriežoties no ceļojuma, prātā paliek tikai sastaptie cilvēki. Kad šovasar devos vienas dienas braucienā uz Cēsīm, turp brauca arī kāda sieviete no Ukrainas. Pēdējo reizi savu bērnības pilsētu viņa bija redzējusi pirms 40 gadiem. Dāvanu — ceļojumu uz Cēsīm — viņai bija uzdāvinājusi kāda Ukrainā iepazīta atpūtniece no Latvijas. Atceros viņas teiktos vārdus: “Mīļie latvieši! Ja jūs zinātu, cik jūs esat bagāti! Nekad nepametiet savas mājas!” Pār vaigiem runātājai ritēja asaras.
***
Kad aicinājām bērnus uzrakstīt lūgumu Ziemassvētku vecītim, saņēmām vairākas vēstules. Prātā palicis kādas meitenes rakstītais. Vēstules sākumā viņa atklāj, ka vēlētos doties uz mājām, pēc tam gan piemin interesanto dzīvi bērnunamā, bet vēstules beigās tomēr raksta: “Bet es tāpat gribu uz mājām. Varbūt Salatētis atnesīs tādu iespēju?”. Tovakar televīzijā ziņoja: “Māju sajūtas, tieši tās pietrūkst bērniem, kuri palikuši bez vecākiem un spiesti dzīvot kādā no Latvijas bērnunamiem.”
***
Psihologi grūtsirdības remdēšanai kā vienu no variantiem iesaka vecāku māju apmeklēšanu. Manuprāt, tie ir laimīgākie cilvēki, kuri var teikt: “Es braukšu uz mājām, pie vecākiem.” Jaunajā Suņa gadā stiprākas kļūšot ģimenes saites. Kaut katram tas atnestu arī māju sajūtu un mājas mēs veidotu tepat, Latvijā.
