Kabinetā ienāca veca salīkusi sieviņa, nolika stūrī ceļaspieķi, apsēdās un sāka raudāt. Mierināt vajadzēja labu brīdi.
Kabinetā ienāca veca salīkusi sieviņa, nolika stūrī ceļaspieķi, apsēdās un sāka raudāt. Mierināt vajadzēja labu brīdi. Tad apmeklētāja no apbružātā polietilēna maisiņa izņēma sadzeltējušu aploksni un nolika uz galda. Esot atnesusi visu savu bagātību. Pirmajā brīdī apjuku. “Ne jau naudu, neuztraucieties,” piemetināja sirmgalve, “te ir viss manas dzimtas mūžs fotogrāfijās.” Sapratu, ka redakcijai atnesti veco laiku fotoattēli, kurus mēs ievietojam rubrikā “Sendienās”. Jau grasījos pierakstīt, kā viešņu sauc un kur viņa dzīvo. “Pierakstīt varat, bet avīzē gan pagaidām nelieciet. Pagaidiet, kamēr nomiršu,” teica vecā sieviete.
Kļuva neomulīgi. Gaidīt, kamēr nomirst?… Nav taču bildēs nekā intīma, turklāt var īstos vārdus nerakstīt. Un tad sirmā kundze sāka stāstīt. Par to, kā abi ar vīru izaudzinājuši trīs bērnus, visus izskolojuši, uzcēluši māju, iekopuši skaistu dārzu. Nu vīrs aizsaulē, arī pašas mūžs gandrīz nodzīvots, bērni lieli. Māju norakstījusi vecākajam dēlam, jo viņš laukos gribējis vasaras mītni atpūtai. Dēls apprecējis bagātu sievu, ticis pie naudas, arī mežu un zemi pārdodot. Tad nu uzreiz ķēries pie vecāku mājas pārbūves, to nojaucot gandrīz līdz pamatiem. Vienu mazu istabiņu mātei tomēr atstājis, taču visas mantas un mēbeles izmetis — modernajā interjerā neiederoties. “Nu gluži kā radinieku ieceres Mirtas tantes mājās filmā “Limuzīns Jāņunakts krāsā”,” nodomāju.
Dēla ģimene šovasar jau dzīvojusi atjaunotajā mājā. Viendien dēls ienācis pie mātes un teicis: “Kāpēc tev te tik daudz krāmu? Un kam vajadzīgi tie vecie albumi? Kur putekļiem krāties? Dod šurp, es tās sadzeltējušās bildes ieskenēšu un ierakstīšu diskā! Ja vajadzēs, ieslēgsi datoru un paskatīsies!” Sirmgalve, kura “plānajam televizoram”, kā viņa sauc datoru, pat pieskarties neuzdrošinās, sabijusies ne pa jokam un albumu noslēpusi drošākā vietā — tur taču viss viņas mūžs. Tomēr reiz dēlam nejauši izsprucis: “Kad tevis nebūs, mēs tās bildes tik un tā izmetīsim.”
Tā nu kundze nolēmusi, ka nevienam viņa savu mūžu uzticēt nevar. Tikai “Staburagam”. Varbūt kādam citam fotogrāfijas noderēs, ja pašas bērniem nevajag. Toreiz atstātā aploksne ar sendienu fotogrāfijām joprojām glabājas manā plauktā. Reizumis šai kundzei piezvanu un apjautājos par veselību. “Pagaidiet, vēl nelieciet avīzē. Vēl ne,” viņa lūdz. Te, redakcijā, sirmgalves bagātība ir drošībā. Nekas nav vērtīgāks par sendienu elpu, kas dveš no vecā fotopapīra un vietumis nesalasāmā rokraksta. Tā ir vienas dzimtas hronika, un no daudzām tādām veidojas mūsu kopīgā — tautas vēsture.
Rītvakar es atkal zvanīšu šai sirmgalvei, lai apsveiktu gadumijā. Ļoti ceru, ka dēla lepnajā mājā viņa nebūs viena pati, kā tas bija Ziemassvētkos. Bērni palielā kompānijā esot aizbraukuši uz ārzemēm slēpot. Un tad jau būs atkal citas bildes. Digitālās, diskā ierakstītās… Bet vai tās pēc daudziem gadiem kādam liksies tikpat vērtīgas kā vecās, redakcijai atnestās?
