Pirms Ziemassvētkiem īpaši nepatīkams pārdzīvojums gadījies vairākiem jelgavniekiem – viņi noticējuši krāpniekiem.
Pirms Ziemassvētkiem īpaši nepatīkams pārdzīvojums gadījies vairākiem jelgavniekiem – viņi noticējuši krāpniekiem. Zvanot pa telefonu, viņi vecākiem paziņojuši, ka viņu dēls izraisījis smagu avāriju, kurā gājis bojā cilvēks. Lai izvairītos no nepatikšanām, vecākiem piedāvāts samaksāt ievērojamu naudassummu.
Šis “scenārijs” gan nav nekāds jaunums, jo pārņemts no Krievijas, un šādi gadījumi arī agrāk konstatēti vairākās pilsētās. Kopš rudens sākuma par šādiem krāpniekiem Ventspilī saņemti divi iesniegumi, Liepājā — vienpadsmit, Rīgā — vairāk nekā desmit.
Krimināllikuma 177. panta 1. daļa par šādu krāpšanu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai piespiedu darbu, vai naudassodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Līdz šim par krāpšanu aizturēta viena lietuviešu grupa Rīgā.
Labs ķēriens krāpniekiem gadījies Ventspilī — tur par dēla “nedarbu” slēpšanu kādai 79 gadus vecai sievietei izkrāpts gandrīz tūkstoš latu.
Kāda jelgavniece, kura varēja “sagrabināt” 400 latu, tikai pēc krāpnieka aizbraukšanas iedomājās piezvanīt dēlam, kurš par avāriju, protams, dzirdēja pirmo reizi. Taču krāpnieks tad jau bija krietnā gabalā.
Katrai medaļai ir divas puses, tā arī šiem gadījumiem. Protams, varam apbrīnot cilvēku lētticību, varam nosodīt krāpniekus, bet nekur nav dzirdēts, ka nosodījumu būtu pelnījuši arī naudas devēji. Un ja nu paziņojums par avāriju būtu rūgta patiesība? Vai nozieguma slēpšana būtu labākais, ko varētu izdarīt dēla labā? Ir grūti atzīt sava bērna vainu, bet nepieciešami. Nezinu, kā justos naudas devēji, ja sabrauktais būtu pašu dēls un noziegumu censtos slēpt citi.
Manuprāt, naudas devējiem pelnīts sods ir summas zaudēšana, jo acīmredzot sirdsapziņa viņus nemoka. Pretējā gadījumā viņiem būtu kauns rakstīt iesniegumu par savu lētticību.
