Ministru prezidents Aigars Kalvītis speciāli “palaida muti” par Repšes darījumiem, jo viņam tas ir izdevīgi.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis speciāli “palaida muti” par Repšes darījumiem, jo viņam tas ir izdevīgi.
Skaistākais pagājušās nedēļas notikums ir Ziemassvētki, lai gan man tie bija visbēdīgākie pēdējo gadu laikā.
Pirmssvētku laikā mūžībā aizvadījām divus sava pagasta iedzīvotājus — vīrieti, kurš nebūtībā aizgāja pašos spēka gados un 60 gadu vecumā bija vēl ļoti brašs, un sava pagasta vecāko iedzīvotāju Elzu Santiņu. Viņai bija 104 gadi, bagātu un skaistu mūžu nodzīvojusi. Uz Staburaga pagastu kopā ar meitu viņa atkal pārnāca dzīvot pirms pieciem gadiem, bijām pie viņas tik ļoti pieraduši, ka šķita — viņa mums būs mūžīgi… Elzas kundze vēl pirms neilga laika atcerējās senus notikumus un daudz stāstīja par pagasta vēsturi Rutai Avotiņai, kura raksta grāmatu par Staburagu. Tajā būs ģeogrāfiski un vēsturiski fakti, un Elza Santiņa sniedza daudz noderīgu ziņu.
Tā nu iznāca — laikā, kad jāgatavojas svētkiem, augstāka vara sūta mums savdabīgu brīdinājumu. Pāris dienu pirms Ziemassvētkiem izvadīju pēdējā gaitā sava pagasta cilvēkus, un īstas svētku izjūtas nebija. Nekur vairs negribējās ne iet, ne braukt. Šogad nebiju arī Ziemassvētku sarīkojumā pamatskolā, kaut ļoti gribējās redzēt, ko bērni iemācījušies jaunās deju un mūzikas skolotājas vadībā. Klausījos, kā Katastrofu medicīnas centra vadītājs Mārtiņš Šics stāsta — šogad Rīgā svētkos bijuši vairāki simti izsaukumu. Nu nav labi. Cilvēkiem jādomā, jāsargā sevi.
Šīgada nogalē pašvaldībām Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai bija jāizsaka savi priekšlikumi par novadu veidošanu. Esam to izdarījuši, mums ir trīs novada veidošanas varianti. Vispirms atbalstām valdības izstrādāto 102 novadu modeli, kurā Staburagu paredzēts iekļaut Aizkraukles novadā. Mūsu skatījumā tas ir visnopietnākais un labākais variants, jo neesam tālu no Aizkraukles, turklāt hidroelektrostacijas celtniecība mums nodarījusi vislielāko postu. Tā ka aizkrauklieši no HES darbības gūtajos ienākumos varētu padalīties.
Esmu dzirdējusi, ka Aizkraukles novada domes deputāti ir pret šādu apvienošanos, jo viņiem nav vajadzīgi nabadzīgie pagasti. Taču mēs nejūtamies kā nabaga lūdzēji, kuri neko nevar dot pretī. Varam piedāvāt skaistu atpūtas zonu, neesam arī iztirgojuši visu mežu un īpašumus, ir mums gan kokmateriāli, gan zeme, ko varam piedāvāt uzņēmumu attīstībai. Novada mērs Plūmes kungs kādā sarunā pauda, ka uzņēmēji interesējušies par zemi darbības paplašināšanai, bet Aizkrauklē vairs nav, ko piedāvāt. Toties mums ir 30 un vairāk hektāru, ko savulaik piedāvājām atkritumu poligona izveidei, turklāt zemes gabalā jau veikta ietekmes uz vidi izpēte. Kāpēc gan to neizmantot kādas ražotnes ierīkošanai?
Otra ideja ir apvienoties novadā ar Sēlpili. Viņi uz mūsu pusi raugās, jo mums izsenis ir kopīgas saknes. Šajā novadā varētu būt arī Sērene, Sece, Sunākste, un novada pārvaldes “sēdeklis” varētu būt Aizkraukles pilsētā, kur varētu iegādāties vai iznomāt telpas. Esam pat izdomājuši nosaukumu — Sēļu novads. Trešais variants ir apvienoties visām kreisā krasta pašvaldībām, izņemot Jaunjelgavu un Neretu, kuru vadītāji pret to iebilst. Arī šāda novada pārvalde būtu Aizkrauklē. Tātad nejūtamies atstumti un tādi, kurus neviens negrib ņemt paspārnē, bet tik mazam pagastam vienam patiešām ir grūti.
Valdībā svarīgākais noti kums pagājušajā nedēļā bija aizsardzības ministra Einara Repšes demisija. Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga pauda, ka viņai ļoti nepatīk, ja gadu pirms vēlēšanām partijas sāk cīņu. Piekrītu tam un uzskatu, ka tas ir tikai politiskais teātris. Kāpēc gan citai partijai, šajā gadījumā — Tautas partijai, būtu jāuztraucas par Repšes darījumiem? Lai par to uztraucas bankas, jo tām jādomā, vai Repše spēs atmaksāt kredītus. Visi viņa īpašumi ir ieķīlāti, un ar tiem viņš riskē.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis speciāli “palaida muti” par Repšes darījumiem, jo viņam tas ir izdevīgi. Vēl pirms brīža NATO sammita gaidās Kalvītis pats deklarēja, ka aizsardzības ministrs labi tiek galā ar saviem pienākumiem, nu šāds pavērsiens. Tas noteikti nebija nejaušs gājiens, taču tādā veidā zaudēs abas partijas, un Tautas partija kārtējo reizi būs izdarījusi lāča pakalpojumu pati sev. Bet tas jau politikā ierasts — viss mierīgi, un te pēkšņi: bums! Politiķus prognozēt nav iespējams, taču tik ātri “kašķi” sameklēt arī vajag prast.
Valstī klāt “Gada cilvēka” un “Latvijas lepnuma” godināšanas laiks. Vēroju raidījumus televīzijā un secināju, ka arī mums būtu cilvēki, kurus šādam titulam varētu izvirzīt. Tam varētu pretendēt cilvēki, kuri daudz laba paveic, neko par to neprasot. Piemēram, Staburaga pagasta iedzīvotājs liliju selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš aktīvi darbojas sabiedrības labā, pat nedomājot, kas viņam par to tiks. Reizēm gadās, ka cilvēks dara, bet kādā brīdī tomēr atklājas tas, ka viņš vismaz grib, lai viņu publiski paslavē, cer uz kādu atlīdzību. Ļoti maz ir tādu, kuri citu labā strādā tāpat vien.
Jau ceturto gadu svētkos dodamies apciemot pagasta vientuļos pensionārus. Šogad Staburagā tādu ir 16. Braucam kopā ar skolas bērniem, kuri sagatavojuši kādu sirsnīgu sveicienu. Vecļaudīm ir milzīgs prieks par apciemojumu, un asaras birst pat par nodziedātu tautasdziesmu. Tas cilvēkam sniedz sajūtu, ka viņš nav aizmirsts un viens. Taču ir arī tādi, kuri negrib, ka pie viņiem nāk bērni, un mēs to respektējam, tad ciemos aiziet tikai kāds pagasta darbinieks.
Ģimenē pagājušās nedēļas svarīgākais notikums bija vecākās meitas dzimšanas diena 23. decembrī. Pirms 27 gadiem Ziemassvētkus pavadīju slimnīcā, toties Jauno gadu abas sagaidījām mājās. Meitas, tāpat kā es, turpina mācīties. Vecākā pabeidza Filoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē, tagad studē angļu filoloģiju Liepājā un strādā. Viņa pati sevi nodrošina un ar visu tiek galā, man jāpalīdz jaunākajai meitai Gundegai. Viņa šogad sāka studijas Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas nodaļā. Meitu saista nevis ticības lietas, bet gan māksla. Gundega pirms tam pabeidza Amatniecības vidusskolu, un viņas sirdslieta ir aušana. Tagad galvenais priekšmets akadēmijā ir gleznošana, bet pirmdienas viņai ir visgrūtākās dienas, jo tad ir svētā mise un lūgšanas. Viņa varonīgi turas, bet es mierinu: varbūt nākamgad vērts pacīnīties, lai tiktu Mākslas akadēmijā.
