Daudzi no mums pirmo mīlestību sastop skolas gados. Viens otrā iemīlas ne tikai pusaudži, bet bieži audzēkņu pirmā mīlestība ir jauna skolotāja vai skolotājs.
Daudzi no mums pirmo mīlestību sastop skolas gados. Viens otrā iemīlas ne tikai pusaudži, bet bieži audzēkņu pirmā mīlestība ir jauna skolotāja vai skolotājs. Padomju laikā, ja jūtas bija abpusējas, šādu skolotāja rīcību uzskatīja par amorālu, un parasti viņam nācās aiziet no darba skolā. Daudzreiz tika izpostīta arī cilvēka turpmākā dzīve.
Šis notikums ir sens, taču patiess. Personu vārdi ir citi, bet vieta — viena no blakusrajona vidusskolām.
Liktenīgā darbavieta
Tas bija pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad pilsētas vidusskolā pēc studiju beigšanas sāka strādāt jauna skaista ķīmijas skolotāja. Tajā laikā šajā vidusskolā jaunu skolotāju bija maz, viņu vidējais vecums — ap gadiem četrdesmit. Jaunā blondā Ruta izcēlās ne tikai ar jaunību, bet arī ar plašajām zināšanām un prasmi ļoti interesanti mācīt ķīmiju. Šo mācību priekšmetu jaunieši tajos gados labprāt apguva, jo viens no padomju valdības saukļiem aicināja ar ķīmijas palīdzību pārveidot dabu, jo par dabu varenāks, lūk, esot cilvēks.
Toreiz latviešu vidusskolās bija 11 klašu. Jauniešiem vidusskolas klasēs bija 17, 18 vai 19 gadu. Jaunajai skolotājai — tikai par dažiem gadiem vairāk, jo šī skola bija viņas pirmā darbavieta.
Jūtas prātam nepakļaujas
Likteņa untumi parasti ir neprognozējami. Un vai gan prāts spēj valdīt pār mīlestību? 11. klasē ļoti labi mācījās Uldis, kuram vecāki bija skolotāji, tikai mūzikas skolā. Šis puisis bija tik skaists kā kinoaktieris. Tumšiem matiem un brūnām acīm, gara auguma un sportisku stāju. Vecākiem vienīgais dēls. Meitenes gan no viņa klases, gan citām par Uldi jūsmoja un jutās laimīgas, kad skolas ballēs viņš dejoja vai ar visām pēc kārtas. Tajos laikos jaunieši par mīlestību skaļi nerunāja, bet īpašās atmiņu kladēs rakstīja dzejoļus un citus veltījumus gan draugiem, gan pirmajai mīlestībai.
Iespējams, skolēna un skolotājas tuvināšanās sākās tieši kādā skolas ballē, jo toreiz zēni uzskatīja par goda lietu lūgt dejot gan audzinātājas, gan citas skolotājas. Nereti arī klašu audzinātāji izdancināja savas audzēknes. Jaunā skolotāja droši vien pamanīja skaisto zinātkāro puisi, jo ķīmijā viņam bija tikai teicamas atzīmes. Skolotāji bija pārliecināti, ka Uldis pavasarī spīdoši noliks eksāmenus un vidusskolu beigs ar zelta medaļu.
Taču mācību gada vidū mazpilsētā paklīda baumas, ka vidusskolā kāda skolotāja pavedina savu skolēnu…
Aizbrauc neatvadījusies
Kā un kas notika, to varētu pastāstīt tikai abi iemīlējušies. Skolotāja, protams, zināja, kas viņai par to draud. Taču abu jūtas acīmredzot bija spēcīgākas par pasaulīgajiem likumiem, un drīz vien par viņiem runāja visa pilsēta. Skolas direktoru uzaicināja uz pārrunām partijas komitejā, liekot saprast: ja skolā nebūs kārtības, viņam un arī Rutai būs jāmeklē darbs citā profesijā, bet apdāvināto puisi no skolas izslēgs.
Turpmākie notikumi risinājās ātri. Kurš tagad īsti zina, kāpēc skolotājai Rutai no darba tomēr bija jāaiziet. Viņai neļāva skolēnus mācīt pat līdz mācību gada beigām. No mazās pilsētiņas viņa aizbrauca klusi, no audzēkņiem pat neatvadījusies. Neviens nezināja, kurp skolotāja devusies. Daži stāstīja, ka darba grāmatiņā viņai tomēr palicis neglīts ieraksts, kura dēļ par skolotāju Ruta vairs nevarēšot strādāt.
Medaļa nav vajadzīga
Pēc vecāku pārrunām ar vairāku instanču vadītājiem Uldi no skolas visžēlīgi neizslēdza un atļāva vidusskolu pabeigt. Tikai viņam nebija ne zelta, ne sudraba medaļas, jo līdz ar skolotājas aizbraukšanu puisim zuda pat dzīvotprieks. Tajos laikos pašnāvība bija ļoti rets notikums, kaut arī par tās mēģinājumu daži pilsētnieki zināja stāstīt. Tomēr Uldis saņēmās un pēc skolas absolvēšanas rudenī devās dienestā padomju armijā. Visgrūtākajā no visām jomām — jūrniekos, kur dzimtenei kalpot vajadzēja gandrīz četrus gadus.
Pagājuši daudzi gadi, un šis notikums jau “apaudzis ar zāli”. Es par to neatcerētos, taču satiku kādu šīs pilsētiņas iedzīvotāju, skolotāju, kurš pastāstīja šī stāsta turpinājumu.
Atgūst atņemto
Vairākus gadus bijušie kolēģi par Rutu neko nav zinājuši, vienīgi to, ka viņa devusies uz Rīgu. Lielpilsētā tajos laikos vientuļa sieviete varēja pazust kā adata sienakaudzē. Pēc pāris gadiem arī Ulda vecāki pārcēlušies uz galvaspilsētu, bet dēls turpinājis dienēt. Reiz, pēc daudziem gadiem, vienā no mazpilsētas vidusskolas absolventu salidojumiem kolēģi un skolasbiedri atkal ieraudzījuši Rutu un Uldi — viņi jau kā sieva un vīrs bija atbraukuši tikties ar savu jaunību.
Saviem senajiem draugiem un labvēļiem viņi pastāstījuši, ka Ruta, neko par Uldi nezinot, ilgus gadus dzīvojusi viena un strādājusi rūpnīcā. Taču liktenim labpaticis visu vērst par labu. Ruta un Uldis nejauši satikušies kādas teātra izrādes starpbrīdī. Abi uzreiz viens otru pazinuši, un no tā mirkļa vairs nešķīrušies. Ģimenes nevienam, ne otram nav bijis, jo Uldis nav varējis iemīlēt nevienu citu sievieti. Tāpat bijis arī Rutai.
Viņi dzīvojot laimīgā, kaut arī bezbērnu ģimenē. Jo satikušies tad, kad par bērniem domāt jau par vēlu. Nu abi nosirmojuši, taču laimīgi. Tā šķitis Rutas kolēģim. Viņaprāt, abiem atlikušajos gados jāatgūst tas, kas jaunībā varmācīgi atņemts, viņus izšķirot un gandrīz izpostot dzīvi.
