Mēdz sacīt, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Es sacītu — visādu brīnumu laiks. Tai burzmā un rosībā notiek visvisādi.
Mēdz sacīt, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Es sacītu — visādu brīnumu laiks. Tai burzmā un rosībā notiek visvisādi.
Manuprāt, lielākais no visiem ir cilvēcības brīnums, ko šajā laikā liela daļa no mums cenšas piedzīvot un atdarināt. Nenobīsimies no vārdiņa “atdarināt”, jo tā, šķiet, ir pirmā cilvēciskā pazīme, kura cilvēku dara par cilvēku. Es domāju apzinātu atdarināšanu, kura ir gan vienam jaunpiedzimušam bērniņam, gan arī pusaudzim, jaunietim, cilvēkam spēka gados un garu mūžu nodzīvojušam viedam sirmgalvim.
Kuru tad atdarināt? Mazam bērniņam šis jautājums nerodas. Viņš skatās, ko dara tētis un mamma, un dara tāpat. Ko lai atdarina tētis un mamma? Ko atdarinās viņu bērni, kad izaugs? Kas ir atdarināšanas vērts?
Atbildi uz šo jautājumu atradīsim Svētajos Rakstos, kurus ik svētdienu lasa un izskaidro mūsu dievnamos. To atradīsim svētajos sakramentos, kur, tāpat kā bērniņš izstiepj savas rokas un rod patvērumu pie tēva un mātes, atradīsim patvērumu un drošību pie visu mūsu debesu tēva. Un tad, pavisam tuvu klāt būdami, sāksim viņu atdarināt.
Priecīgus un cilvēcīgus Kristus piedzimšanas svētkus jums visiem!
