Ziemassvētku laikā bieži piemin eņģeļus. Dažkārt viņiem pielīdzina arī cilvēkus, tā uzsverot viņu labestību un sirsnību. Reiz šādu salīdzinājumu dzirdēju arī par Iju Pugačovu, Pļaviņu pansionāta medicīnas māsu.
Ziemassvētku laikā bieži piemin eņģeļus. Dažkārt viņiem pielīdzina arī cilvēkus, tā uzsverot viņu labestību un sirsnību. Reiz šādu salīdzinājumu dzirdēju arī par Iju Pugačovu, Pļaviņu pansionāta medicīnas māsu.
Kāda koknesiete (Ija dzīvo Koknesē) viņu raksturoja šādi: “Izpalīdzīga, vienkārša, ļoti sakārtota, ar viņu patīkami sarunāties, īsts sirdscilvēks, nekad neatsaka palīdzēt, kaut liktenis pret viņu nav bijis saudzīgs. Par viņu gan vajadzētu uzrakstīt”. Pirms intervijas Ija jūtas ļoti samulsusi, viņai netīk publicitāte. Ija dzīvo pēc sirds likumiem — neko nedara tikai tāpēc, lai tas no malas izskatītos labi, lai saņemtu atzinību. Ja kāds lūdz palīdzību arī pēc darba, viņa nekurnot palīdz. Iju cilvēkmīlestības eņģelis apciemo ne tikai svētkos. Tas vienmēr ir kopā ar viņu.
Ārstē lelles un lāčus
Ijas bērnība aizrit Meņģeles pusē. Iespējams, savu profesiju viņa izvēlas mātes māsas ietekmē, kura bijusi ārste. Pirmos šļirces dūrienus pirms daudziem gadiem gan nākas “izbaudīt” lellēm un lāčiem. Pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas Ija strādā Meņģelē un Ogrē, līdz ģimenes apstākļu dēļ pārceļas uz Koknesi.
“Kur tu biji pazudusi?”
Nu jau trīs gadus viņa strādā Pļaviņu pansionātā. Ar mīļumu sieviete runā par savu darba kolektīvu un aprūpējamajiem, no kuriem daudzi nestaigā. Pirmajā darba gadā Ijai bijis īpaši grūti – nemācējusi pansionāru problēmas atstāt darbā. Pārbraukusi mājās, bet visu laiku urdījusi doma – nezin, kā jūtas viens vai otrs slimnieks. Reizēm Ija samaina darba grafiku, tad īpašs gandarījums ir, kad viens vai otrs pansionārs jautā: “Kur tu biji pazudusi?”. Attiecības ar pansionāriem ir ļoti ģimeniskas, un Ijai mīļuma pietiek visiem.
Izvēlas luterticību
Diemžēl savā darbavietā Ijai biežāk nekā citur strādājošajiem nākas piedzīvot arī skumjus gadījumus — cilvēks aiziet aizsaulē.
Dzīves jēgu Ija cenšas izzināt baznīcā. Ar sajūsmu viņa runā par iesvētes mācībām Koknesē. Vēlāk viņa šajā dievnamā nokristījusies un iesvētījusies. Kāpēc izvēlējās luterāņu ticību? Mātes ietekmē, viņa savā ticībā vienmēr bijusi stipra — uz baznīcu gājusi arī padomju laikos.
Ir dzirdēts teiciens, ka Dievs parasti vissmagāk pārbauda stipros cilvēkus. Pirms diviem gadiem Ija piedzīvoja ļoti smagu zaudējumu. Tobrīd vienīgais jautājums, kas urdīja: “Dievs, kāpēc tu esi tik nežēlīgs? Kāpēc? Es taču vienmēr esmu lūgusi par saviem mīļajiem cilvēkiem!” Taču dzīve tāpēc neapstājās.
“Mans balsts ir dēli”
Koknesieši jau ievērojuši divus zēnus, kuri bieži pie autobusu pieturas sagaida mammu.
— Dēli ir mans balsts, ļoti rūpējas par mani. Vecākais Arnis, kuram ir 15 gadu, kad esmu darbā, uzņemas visas mājas rūpes. Viņam palīdz septiņgadīgais Ingus. Kad jautāju par Ziemassvētku un Jaunā gada svinēšanas tradīcijām un dāvanām, Ija saka: “Šogad 24. un 25. decembrī strādāšu. Taču Ziemassvētku vakaru pavadīsim klusi un mierīgi, aiziesim uz baznīcu. Mūsu ģimenei nav raksturīgi pirkt lielas dāvanas, galvenais, lai tās būtu mīļas. Jauno gadu sagaidām plašākā lokā — ar māti un māsas ģimeni, pārrunājam aizvadīto gadu un runājam par Jaunā gada iecerēm. Tie mums ir sirsnīgi svētki.”
***
Varbūt sarunā ar citu sievieti, kurai līdzīgs liktenis, dzirdētu daudz rūgtuma, naida, nenovīdības. Iemesls tam ir. Taču Ija pasaulē raugās visu piedodošām acīm. Varbūt tāpēc viņā mājvietu radis mīlestības eņģelis.
