Aizkraukles pagasta “Mežnorās” dzīvo Aleksandra Tautvida ģimene. Viņš uzskata, ka dzimis zem laimīgas zvaigznes, jo 75 gados piedzīvojis tik daudz, ka varētu uzrakstīt biezu grāmatu.
Aizkraukles pagasta “Mežnorās” dzīvo Aleksandra Tautvida ģimene. Viņš uzskata, ka dzimis zem laimīgas zvaigznes, jo 75 gados piedzīvojis tik daudz, ka varētu uzrakstīt biezu grāmatu. Lai izvairītos no izsūtījuma Sibīrijā, viņam nācās pamest dzimteni un bēgt uz Latviju. Te Aleksandrs satika savu dzīves mīlestību Olgu, izaudzināja divas meitas, abas ir skolotājas. Aleksandrs iestādīja trīs ābeļdārzus, pats uzbūvēja “Mežnoras”, bet, pats galvenais, “Latvenergo” sistēmā nostrādāja 42 gadus. Viņa kopīgais darba stāžs ir 50 gadu. Nu ir pensionārs, taču par bezdarbību nesūdzas.
— Kā jūsu ģimene Lietuvā dzīvoja?
— Vecākiem bija neliela saimniecība, kalpu nebija, visu padarījām paši. Mēs bijām četri brāļi un māsa. Viņa gan dzīvoja atsevišķi, pie vecmāmiņas. Ģimeni ļoti skāra valdību un varas maiņa.
Kad 1944. gadā arī mūsu apgabalu ieņēma padomju armija, visiem karadienestam pakļautajiem vīriešiem bija jādodas uz fronti. Arī diviem maniem brāļiem. Protams, viņi to nedarīja, bet tāpat kā kaimiņu vīri paslēpās meža bunkurā.
Jāslēpjas no okupantiem
— Cik ilgi viņi tā slēpās?
— Apmēram mēnešus trīs, līdz notika nelaime. Viens no kaimiņiem, nevarēdams šādu dzīvi izturēt, sajuka prātā. Kādā naktī, nevienam neko nesakot, viņš devās mājās, bet tur jau bija krievu zaldāti. Sāka vīru pratināt, un viņš visu izstāstīja, aizveda karavīrus arī uz bunkuru. Bēgļus apcietināja un nogādāja čekas pagrabos. Sāka gatavot frontei, taču bija jau 1945. gada pavasaris, un tā šie vīri līdz frontei netika.
Jaunākais brālis atkal izbēga un kopā ar diviem kaimiņiem pārradās mājās. Tā darīja tūkstošiem lietuviešu. Čekisti viņus nevarēja noķert, jo lietuvieši savējos slēpa ļoti prasmīgi, un tīšu nodevēju nebija. Manam brālim mājas sienā bija ierīkota tik laba slēptuve, ka čekisti varēja meklēt kaut katru dienu, bet tāpat neko neatrastu. Karš sen bija beidzies, un brālis pats pameta slēptuvi. Viņam valdošā vara par šo “noziegumu” piesprieda desmit gadu lēģerī.
Ēku vietā — pelni
— Ko tajā laikā darījāt jūs?
— Es mācījos tehnikumā. 1953. gada ziemā brīvlaikā pārbraucu mājās un ieraudzīju, ka māja pilna ar mežabrāļiem. Lietuvieši tajā laikā vēl dzīvoja arī mežā, klausījās radioraidījumu “Amerikas balss”. Tajā ziņoja, ka Baltijai nāks palīgā angļi un amerikāņi un krievus padzīs. Mēs tam svēti ticējām, tāpēc arī šo melu dēļ daudzi zaudēja dzīvību. Slēpās, līdz viņus noķēra, nošāva vai izsūtīja uz Sibīriju.
Viens no mūsu mājās slēptajiem vīriem toziem aizbrauca uz Vaiņodi Latvijā, kur čekisti viņu noķēra. Spīdzināšanu cilvēks neizturēja un Latvijas čekistiem izstāstīja, cik vīru mūsu mājās slēpjas. Kādā rītā apkārt mūsu mājām izvērsās apmēram simts čekistu ķēde. Sākās apšaude, jo slēpnī esošie labprātīgi nepadevās. Krita visi līdz pēdējam vīram, bet čekisti ēkas nodedzināja.
Tēvs toreiz jau bija miris, māti ievainoja un apcietināja, bet es pa to burzmu laimīgi izbēgu. Māti divus gadus pratināja un spīdzināja Klaipēdas cietumā, prasīja arī, kur esmu es — jaunākais dēls. Viņai piesprieda 25 gadus Sibīrijā, taču pēc desmit gadiem amnestēja.
Čekistiem atkal “izslīd no ķetnām”
— Kā jūs dzīvojāt tālāk?
— Devos uz tehnikumu, pastāstīju direktoram, ka mājas nodegušas, un lūdzu ļaut man no skolas izstāties. Direktors visu saprata un vajadzīgos dokumentus uzreiz izrakstīja. Pārējie man jau bija, jo pirms bēgšanas laimīgi tos biju atstājis kabatā.
Tajā pašā dienā Klaipēdā kāpu vilcienā un braucu uz Viļņu pie brālēna. Čekisti pēc manis tehnikumā ieradās par vēlu.
Brālēns iekārtoja mani darbā būvēt elektrolīnijas. Brigāde nepārtraukti pārvietojās, tāpēc uzzināt, kur esmu, čekistiem bija gandrīz neiespējami. Tomēr pēc Staļina nāves čekisti kļuva aktīvāki. Drīz vien viņi ieradās arī manas darbavietas kantorī un sāka pētīt darbinieku personu lietas. Brālēns man to paziņoja, un atkal bija jābēg.
Naktī kāpu vilcienā un — uz Latviju. Arī šoreiz čekisti pēc manis ieradās dienu par vēlu…
Vienmēr ceļā
— Vai Latvijā jūs neviens neaizturēja un kā te iekārtojāties?
— Nē, neaizturēja. Dokumenti man bija kārtībā, jo toreiz mēs visi bijām PSRS pilsoņi, un visas republikas bija vienādas.
Rīgā sameklēju “Latvenergo” kantori un pieteicos darbā. Tur mani uzklausīja priekšnieks Misiņš, īsts latvietis. Viņš bez liekiem vārdiem saprata, kāpēc bēgu no savas dzimtenes. Neko nejautādams, viņš piedāvāja darbu Rēzeknē, tālāk no lielajiem centriem.
Arī tur strādāju brigādē, kura ierīkoja elektrolīnijas. Ik pēc divām nedēļām bijām citā vietā. Tāpēc uzzināt manu dzīvesvietu praktiski bija neiespējami, jo vienmēr biju ceļā.
Nākamā dabavieta man bija mazā Vesetas spēkstacija. Tur biju elektriķis, mehāniķis un arī operatīvais dežurants. Toreiz bija daudz darba, pat brīvdienās, jo ierīkojām elektrību arī privātmājās.
Tēvs audzina stingri
— Tik daudzus gadus bez starpgadījumiem nostrādājāt vienā profesijā. Kā jums tas izdevās?
— Laikam jau man tāds “precīzs” raksturs. Tāds bija arī mans tēvs, kurš mūs, dēlus, audzināja tā, lai mēs nemelotu, turētu doto vārdu un nebaidītos grūtību. Jau sešu gadu vecumā kopā ar brāli uz skolu katru dienu gājām trīs kilometrus turp un atpakaļ. Arī aukstā laikā. 1940. gadā bija ļoti auksta ziema, reiz abi ar brāli lielā salā skolā ieradāmies tikai divatā. Citi bija palikuši mājās. Skolotāja mūs pacienāja ar karstu tēju un atlaida mājās.
Mēs bijām spēcīgi puiši. Es dienā ar izkapti varēju nopļaut hektāru rudzu, bet brālis tos sasēja kūlīšos. Visi nodarbojāmies ar sportu, nepīpējām un nedzērām alkoholu. Dzīvei bija cita jēga. Tēvs mums ieaudzināja pienākuma apziņu. Viņš mūs ieinteresēja lasīt grāmatas un mācīties to, kas dzīvē varētu noderēt. Tēvu pieminu un atceros ar cieņu, domāju, ja viņš būtu dzīvs, viņam par mani, tāpat kā par citiem saviem bērniem, nebūtu jākaunas.
Pateicoties savam stiprajam raksturam un apņēmībai nekad neļauties izmisumam, esmu pārdzīvojis arī savas slimības. Vispirms pārslimoju tuberkulozi, tad pēc gadiem paliku tikai ar vienu nieri. Biju arī pirmās un otrās grupas invalīds. Taču visam esmu ticis pāri un par veselību arī 75 gados nežēlojos.
Nopērk pusi “muižas”
— Kur jūs satikāt savu nākamo sievu Olgu?
— Vesetas HES. Viņa tur bija grāmatvede. Olgas dzimtene ir Baltkrievija, uz kurieni viņas vecāki no Latvijas bija pārcēlušies jau Pirmā pasaules kara laikā. Tur bija pat latviešu sādža. Taču 1937. gadā padomju vara visus sādžas vīriešus aizveda uz neatgriešanos, arī Olgas brāli un tēvu.
Pēc Otrā pasaules kara Olga atbrauca uz Latviju. Draudzējāmies diezgan ilgi, līdz 1960. gadā apprecējāmies. Mums bija vajadzīgs dzīvoklis vai māja. Par laimi, netālu no darbavietas Sausnējas pagastā bija veca muižas māja, kura kara laikā daļēji bija nopostīta. Vienu mājas galu apdzīvoja vairākas ģimenes, bet izpostīto pusi no ciema padomes nopirkām mēs.
Tur es izbūvēju skaistu dzīvokli. Vēl tagad tur dzīvo divas ģimenes, jo pirms pārnākšanas uz Aizkraukli šo dzīvokli pārdevām. Tā bija ļoti skaista vieta, tur piedzima abas mūsu meitas.
— Vai jūs sevi uzskatāt par laimīgu vīru?
— Jā. Mēs ar sievu neprotam strīdēties. Ja viņa sāk bārties, es nerunāju pretī. Un tad arī strīdēšanās nesanāk. Bet patiesībā mums nekādu domstarpību nav, jo abi labi saprotamies. Ja kas, nosauc mani par spītīgo āzi, jo pēc horoskopa esmu Mežāzis. Es neapvainojos un nedusmojos.
Vajātais beidzot gūst mieru
— Kad sākās jūsu dzīves mierīgākais posms un čeka jūs vairs nevajāja?
— Miera periods sākās Pļaviņu HES, kurā sāku strādāt 1967. gadā, un tur jutos īstajā vietā līdz aiziešanai pensijā 1999. gadā. Par šo darbavietu saku tikai labu, tajā rūpējās par katru cilvēku. Biju operatīvais dežurants turbīnu cehā, vēlāk strādāju operatīvajā grupā — tur bijām 25 speciālisti. Darbs bija interesants. Diemžēl no mūsu brigādes 14 vīru jau ir mūžībā, domāju, ka viņi aizgāja pāragri.
Sākumā ģimene palika laukos, tad mums neilgam laikam ierādīja dzīvokli barakā, līdz tikām pie labiekārtota četristabu dzīvokļa spēkstacijas mājā. Pats to pilnībā iekārtoju pēc sava prāta, ar papildu apsildi un citām labām lietām.
Uzbūvē vēl vienu māju
— Tomēr skaistajā dzīvoklī nepalikāt, bet atkal cēlāt ģimenes māju…
— Vēl padomju laikā nolēmām celt savu māju, pat apbūves gabalu dabūjām. Tad laiki mainījās, un man vajadzēja iegūt Latvijas pilsonību. Process sākās deviņdesmito gadu sākumā un turpinājās diezgan ilgi. Man bija jāpierāda ne tikai sava, bet arī vecāku izcelsme. Ar to laimīgi tiku galā, un nu esmu Latvijas pilsonis.
Pa to laiku apbūves gabals jau bija “pazudis”. Noskatīju skaistu vietu Aizkraukles pagastā, sazinājos ar pašvaldību, un pēc daudzu formalitāšu nokārtošanas tikām pie jauna apbūves gabala. Tur tagad ir pašu celtās “Mežnoras”. Un mūsu ģimene te jūtas laimīga. “Mežnoras” patīk arī meitas Sandras ģimenei, kura dzīvo Kauņā, viņa ar vīru un dēliem ir Lietuvas pilsoņi.
Tic liktenim
— Jūs esat dzimis 25. decembrī, kā Jēzus bērniņš. Vai esat ticīgais?
— Esmu ateists. Ticu liktenim un zinu, ka esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes. Man taču vienmēr veicas. Čekisti mani nenotvēra, es 50 gadu godprātīgi nostrādāju sirdij tuvā profesijā, jau pensijā esot, uzcēlu skaistu māju, iestādīju trīs ābeļdārzus un esmu laimīgs ģimenes dzīvē. Trīs reizes esmu nāvei acīs skatījies, taču esmu dzīvs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aleksandrs Tautvids.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada 25. decembris, Klaipēdas apgabala Pašiles ciems Lietuvā.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā. Profesija — elektrotehniķis.
ĢIMENE: sieva Olga, meitas Sandra un Daina, trīs mazbērni — Vidaga, Aleksandrs un Edgars.
VAĻASPRIEKS: līdz šim tāda nav bijis, jo vienmēr bija jāstrādā divos darbos. Esot pensijā, spēlē šahu, dambreti un zolīti.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
