Baltas pārslas virpuļo kā dvēseles No debesīm lēni uz zemi, Un tad cauri dvēseļu putenim, Man liekas, es saskatu tevi.
Baltas pārslas virpuļo kā dvēseles
No debesīm lēni uz zemi,
Un tad cauri dvēseļu putenim,
Man liekas, es saskatu tevi.
Šai Ziemsvētku naktī, kad brīnumi dzimst,
Kad pieklust trokšņi un vēja aukas,
Sveču siltajās liesmās veroties,
Es jūtu — mani sargā tavas plaukstas.
Lielais brīnums atkal ir noticis —
Mūs visus vieno piedošana,
Mīļi vārdi, silti glāsti
Un tava atnākšana.
