Piparkūku smaržas apvītu un svecīšu liesmiņu apspīdētu 65. dzimšanas dienu rīt svin skrīverietis Aivars Kūlis. Jubilāru sveic sieva, meita un dēls, kuri ar Aivaru ir kopā ikdienā, kā arī tālāki radi un draugi, kuri ciemosies Kūļu ģimenes namā.
Piparkūku smaržas apvītu un svecīšu liesmiņu apspīdētu 65. dzimšanas dienu rīt svin skrīverietis Aivars Kūlis. Jubilāru sveic sieva, meita un dēls, kuri ar Aivaru ir kopā ikdienā, kā arī tālāki radi un draugi, kuri ciemosies Kūļu ģimenes namā.
Lidlauka vietā privātmājas
Aivara Kūļa dzimtās mājas ir Aizkraukles “Maurēni”, bet jau 40 gadu viņš dzīvo Skrīveros. Vecais nams ir joprojām, taču tā apkārtne pa šiem gadiem izmainījusies līdz nepazīšanai. Tur “izaugusi” pilsēta. Kūļa kungs labprāt atminas tos laikus, kad Aizkraukles pilsētas vietā zaļoja lauki. “Skola toreiz bija tur, kur savlaik darbojās Aizkraukles pagasta bērnudārzs. Kad turp devos pa īsāko ceļu, taciņa veda caur tagadējo pilsētas centru. Ja bija vairāk laika, gāju pa ceļu, kuru nu klāj asfalts un kuru sauc par Jaunceltnes ielu,” atceras jubilārs.
Vēlāk “Maurēnos” iekārtoja kolhoza kantori, un Kūļu ģimene pārcēlās uz kādu namiņu, kuru pēc spēkstacijas uzcelšanas applūdināja. “Esmu pieredzējis to, ko daudzi aizkrauklieši nezina. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā tur, kur tagad veidojas privātmāju rajons, bija lidlauks. Tur nolaidās mazie “kukuruzņiki”. Man, mazam zēnam, tas likās ļoti aizraujoši. Kaut kas neredzēts, tāpēc spilgti palicis atmiņā. Lidmašīnu radītais troksnis gan bija milzīgs,” atceras Aivars Kūlis.
Atceras labo meistaru
Pēc Skrīveru vidusskolas beigšanas jauno puisi iesauca dienestā, un trīs gadus viņš pavadīja Kaļiņingradā, kur karaskolā apguva sakaru inženiera profesiju. Iespējams, tieši tur gūtās prasmes noteica Kūļa kunga turpmāko nodarbošanos. Ilgus gadus viņa darbs bija saistīts ar radiotehniku un tālrāžiem. Aizkrauklieši un skrīverieši Aivaru Kūli pazīst kā ļoti labu televizoru meistaru.
Pēc atgriešanās no dienesta Aivars Kūlis deviņus gadus strādāja Rīgas radiorūpnīcā. Vēlāk — toreizējā Latvijas TV uztverošās daļas darbnīcā, kura vēlāk pārtapa daudziem labi zināmajā “Elektronā”. Strādājot šī uzņēmuma darbnīcā Aizkrauklē, labot televizorus devās pie klientiem uz mājām. Jubilārs prāto, ka pilsētā nav tāda dzīvokļa, kurā nebūtu iegriezies.
Kūļa kungs stāsta: “Atceros, pirms divdesmit pieciem gadiem ar lielu nepacietību gaidījām olimpiskās spēles Maskavā. Pārraides no šīm sporta spēlēm bija pirmās, kuras vērojām krāsu televīzijā. Tagad tas, protams, nav nekas neparasts, bet toreiz krāsu televizors bija kaut kas jauns un ne katrā mājā.”
Rūpējas par skaisto
Pēc “Elektrona” darbnīcas likvidēšanas Kūļa kungs saimnieko savā ģimenes mājā Skrīveros. Tā visai ģimenei ir īpaša vieta, jo pēc ēkas uzbūvēšanas gandrīz visa iekšējā apdare veikta pašu rokām. Pēdējos gados, dēlam piepalīdzot, ieklāta jauna dēļu grīda. Dēls, pēc profesijas galdnieks, pats izgatavojis un nomainījis durvis.
Kūļi ir cilvēki, kuri ciena mākslu un prot novērtēt skaistas lietas. Te liels nopelns meitai. Istabu sienas rotā nelieli viņas darināti gobelēni, meita gatavojusi arī Ziemassvētku rotājumus mājai. Liels darbs ieguldīts apkārtnes sakopšanā, un skrīverieši to pratuši novērtēt, kādā no konkursiem par sakoptāko sētu Kūļu ģimenes mājai piešķirot godalgu.
Atmiņas diapozitīvos
Jautāts par vaļasprieku, Kūļa kungs stāsta par ceļojumiem, kuros devusies visa ģimene kopā. Abi ar sievu izvēlējušies galamērķi, sēdušies mašīnā un braukuši atpūsties. Agrāk ceļot bija daudz vienkāršāk, jo Padomju Savienībā nevajadzēja vīzas, mainīt naudu, arī telti varēja celt katra lauka malā vai upes krastā. Nu, lai aizbrauktu ceļojumā, viss rūpīgi jāizplāno un jāizrēķina, tāpēc uz ārzemēm Aivars nedodas, reizēm kopā ar sievu paceļo tepat pa Latviju. Skaistākie mirkļi no ekskursijām saglabāti diapozitīvos.
