Ziemsvētku dievkalpojumos baznīcas pārsvarā ir cilvēku pilnas.
Ziemsvētku dievkalpojumos baznīcas pārsvarā ir cilvēku pilnas. Daudzi nāk tikai apskatīt uzposto dievnamu un dzirdēt mācītāja svētrunu, bet īsti ticīgie — apliecināt savu mīlestību Jēzum Kristum. Katram ceļš pie viņa bijis citāds.
Lūk, dažu atklāsme (vārdi ir mainīti), kā tas noticis.
Ainas kundze
(55 gadi)
— Pirms vairāk nekā desmit gadiem traģiski zaudēju vienīgo dēlu, jau pirms tam pie citas sievietes aizgāja vīrs. Paliku viena ar bēdu plosītu dvēseli un nekur neguvu mieru. Raudāju, pat domāju par labprātīgu aiziešanu no dzīves. Un tad nāca pirmie Ziemassvētki bez dēla. Draudzene uzaicināja apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu Jaunjelgavas katoļu baznīcā. Es piekritu bez īpašas sajūsmas. Domāju, labāk raudāt baznīcā, nevis vienai mājās.
Dievnamā bija tik daudz cilvēku, ka adatai nebija kur nokrist. Prāvests Jānis Zviedrāns runāja par Kristus bērniņa dzimšanu, par to, ka visas durvis Marijai, kurai bērns jādzemdē, bija slēgtas, un Dieva dēls piedzima kūtiņā. Acu priekšā pavīdēja visa dzīve. Atcerējos sava dēla dzimšanu. Asaras aizmigloja skatu, es pacēlu galvu pret baznīcas griestiem un ieraudzīju tur uzgleznotu aci, kura it kā mūs visus novēroja. Tajā brīdī mācītājs teica: “Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!”. Un apbrīnojamā veidā manī ieplūda atsvaidzinoša vēsma, sirds kļuva mierīga, pat svētku prieka pārņemta. Jau sen nebiju ne par ko priecājusies, kur nu vēl pasmaidījusi.
Kopš šī dievkalpojuma sāku atspirgt gan fiziski, gan garīgi. Katru dienu lasīju Bībeli un bieži apmeklēju dievkalpojumus. Tikai pateicoties šim Ziemassvētku dievkalpojumam, šodien esmu stipra un dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, jo zinu, ka neesmu pamesta viena.
Janīna
(41 gads)
— Cilvēks, kuru es mīlēju par visu vairāk pasaulē un ar kuru kopā nodzīvojām daudz gadu, pēkšņi sakravāja savas matas un paziņoja, ka pamet mani. Tas man bija pasaules gals. Saslimu ar smagu depresiju. Dzīvoju tikai ar zāļu palīdzību, pasaule man kļuva pelēka, un es tajā vairs neiederējos. Tajā laikā es nolādēju savu neuzticīgo vīru un gaidīju, kad viņš saņems Dieva sodu.
Esmu ticīgā un zinu, kad nedrīkst ar lāstiem mētāties, tie pašai nāks atpakaļ. Taču mans izmisums bija tik liels, ka jebkurš pārdzīvojums būtu sīkums, salīdzinot ar vīra zaudējumu. Dzīve pārvērtās par elli, jo manī nemitīgi rūga arvien lielāks naids. Tas mani smacēja vistiešākajā nozīmē, un es pat sāku slimot.
Lai arī apmeklēju baznīcu, naids nerimās. Un tad nāca Ziemassvētki, kuros saņēmu vairākus skaistus tuvinieku apsveikumus. Bērnības draudzene man veltīja neparastas rindas, rakstīja par piedošanas svētīgumu. Es sakodu zobus un ļauni nodomāju— mācīt jau viegli, diez ko tu pati teiktu, ja būtu manā vietā!
Taču viens apsveikums tomēr manu sirdi “atkausēja”, un tajā rakstītie maģiskie vārdi uz mani iedarbojās kā pravietojums: “Mācies no akmens, sirds, saglabāt mieru un smaidīt. Mācies no akmens, sirds, paciesties, paciest un gaidīt!”. Es pēkšņi sapratu, ka nekas nav jāgaida, bet piedošanai jānāk tūlīt. Neesmu taču no akmens, kāpēc gan manai sirdij jābūt ļaunuma pilnai? Lai cilvēks dzīvo laimīgs, man no tā ne sliktāk, tikai labāk kļūs. Un tā es domās vīram piedevu. Baznīcā noliku viņam svecīti un lūdzu piedošanu par savu nolādējumu. No tā laika mana dzīve pamazām sakārtojās. Tāpēc, ka neglabāju dvēselē naidu.
