Skrīverietis Jānis Gremzde nule nomedījis lielu lūsi. Pirmās aplēses liecina, ka trofejas — gan lūša galvaskauss, gan āda — ir zelta medaļu vērtas.
Skrīverietis Jānis Gremzde nule nomedījis lielu lūsi. Pirmās aplēses liecina, ka trofejas — gan lūša galvaskauss, gan āda — ir zelta medaļu vērtas. Iepriekš lūsis Skrīveros nomedīts pirms 20 gadiem.
Vietas līnijā lozē
— 9. decembra rītā viens no mūsu medību kolektīva biedriem Aivars Dronka, apskatot laukus netālu no “Urpuļu” mājām, pamanīja lūša pēdas. Sazinājāmies un nolēmām dzīvnieku ielenkt. Pētot tuvāk, atradām vietu, kur dzīvnieks bija staigājis iepriekšējā vakarā un iegājis mežiņā. Lai arī lūsis ir uzmanīgs zvērs, viņu izdevās ielenkt. Iespējams tāpēc, ka viņš šajā apkaimē bija dzīvojis ilgāku laiku un nejutās traucēts, — stāsta Jānis Gremzde.
— Kad lūsis bija ielenkts, saucām palīgspēkus — pārējos medniekus. Tā kā bija paredzams vērtīgs medījums, mednieku izvietojumu lozējām. Parasti gan to nedarām.
Pietiek viena šāviena
Nostājos savā vietā. Iekārtojos tā, lai būtu ērti šaut un sāku gaidīt. Pēkšņi mežā atskanēja liels troksnis. Sākumā domāju, ka dzinēji nejauši migā iztraucējuši mežacūku, un jau sameklēju kabatā lodi. Biju pietupies un bisi nolicis uz ceļgaliem. Kaut kas strauji tuvojās. Jutu, ka dzīvnieks netālu no manis apstājas. Tad atsāk skriet manā virzienā. Pielēcu kājās un pamanīju lūša plankumaino kažoku. Uztraukumā tik vien atceros, ka piesviedu bisi pie pleca un izšāvu. Nebiju pārliecināts, ka paspēju precīzi notēmēt, un domāju, ka būs jāšauj vēl. Taču dzīvnieks pazuda skatienam. Rūpīgi ieskatījos un redzēju, ka bija pieticis viena šāviena.
Manai sajūsmai nebija gala! Arī pārējie mednieki bija ļoti apmierināti. Kopā ar vīriem mēģinājām atcerēties, kad un kurš Skrīveru kolektīvā iepriekš nomedījis lūsi. Secinājām, ka iepriekšējais lūsis nošauts pirms 20 gadiem.
Gluži kā tīģeris
Lūsis bija milzīgs, gluži kā tīģeris. Nosvērām — 22 kilogrami. Tas ir ļoti daudz, jo pieaudzis dzīvnieks reti kad sver vairāk par 20 kilogramiem. Izmērīju galvaskausu. Spriežot pēc tabulām, tas noteikti ir zelta medaļas vērts. Zelta medaļai vajag 26 un vairāk punktu, taču man iznāca 27,2 punkti.
Galvaskauss pašlaik nodots zinātniekiem pētīšanai, taču vēlāk to atdos. Ādu aizvedu ģērēt uz Baldoni. Būs jāmeklē vieta, kur to piekārt. Ģērētājs sprieda, ka arī āda varētu būt zelta medaļas vērta.
Trofejas vedīšu uz kādu izstādi, kur tās novērtēs profesionāli eksperti.
“Nolasa” labākās
Jānis Gremzde medī jau vairāk nekā 20 gadu. Visus šos gadus viņš ir Skrīveru medību kolektīva biedrs.
— Bieži šaut negadās, — saka Gremzdes kungs, — taču gandrīz vienmēr izdodas iegūt labas trofejas. Vīri joko, ka mani būšot no kolektīva jāizslēdz, jo es “nolasot” visas labākās trofejas. Šajā ziņā man patiesi veicas. Trofeju vidū ir arī brieža ragi, kuri gandrīz atbilst zelta medaļai. Tos gan speciālisti vēl nav novērtējuši. Pērn nošāvu briedi ar ļoti skaistiem ragiem. Par tiem noteikti ceru iegūt vismaz bronzas medaļu. Jāgaida tikai izstāde.
Patīk medības ar dzinējiem
Gremzdes kungam vislabāk patīk medības ar dzinējiem, jo tad var būt kopā ar pārējiem vīriem. Gaides medībās esi viens, un, ņemot vērā mūsdienu kvalitatīvos ieročus, dzīvniekam ir maz izredžu aizbēgt. Parasti šauju tikai tad, ja esmu pilnīgi pārliecināts par rezultātu.
— Kādreiz gan, kad bija tikai gludstobra bises, individuālās medības bija ļoti aizraujošas, — atceras mednieks. — Esmu briedim klāt līdis pat zeķēs. Bija auksts laiks, salna. Zābaki būtu radījuši pārāk lielu troksni, tāpēc nekas cits neatlika, kā tos novilkt. Pirmās mani sajuta briežu govis, kuras ganījās netālu. Viņas sāka skriet pirmās, tad arī bullis, taču es paspēju pielēkt kājās un izšaut.
Par medībām Gremzdes kungu savlaik ieinteresējis sievastēvs, kurš bija ļoti kaislīgs mednieks. Nu par medniekiem kļuvuši arī abi Jāņa Gremzdes dēli.
