Neviens vairs nemāk īsti pateikt, cik valstī ir nabagu, un tas nozīmē, ka neviens arī nezina, no kā cilvēki pārtiek.
Neviens vairs nemāk īsti pateikt, cik valstī ir nabagu, un tas nozīmē, ka neviens arī nezina, no kā cilvēki pārtiek. Tāpat neviens īsti nezina, cik daudz cilvēku, izmisuma dzīti, strādā ārzemēs, bet tas nozīmē, ka viņi nezog, nevairo nabagu rindas un nelūdz sociālos pabalstus, taču tikpat labi var būt arī pazuduši, nozagti vai pārdoti verdzībā.
Tāpat nav īsti skaidrs, kā inflācijas pieauguma fonā “nogrēkojusies” latos iekaltā Dieva radība — govs, zivs, stārķis, skudra un tagad vēl arī Koknese un hokeja čempionāts. Varbūt beidzot vajag iekalt latu monētās Ministru prezidenta un visu aktīvo darboņu sejas, jo galu galā pēc gadsimta viņi vēsturē būs iegājuši kā valsts nogremdētāji.
Es esmu strādājusi piecus gadus bez atvaļinājuma, bez kārtīgām brīvdienām, desmit stundu dienā. Mans darba apjoms palielinājās divpadsmit reižu, taču alga nez kāpēc tik strauji nepalielinājās. Esmu strādājusi no 8 rītā līdz 23 vakarā. Esmu strādājusi darbu, kad jāceļas četros no rīta un kājām jāiet septiņi kilometri, jo maiņa sākās sešos, kad sabiedriskais transports vēl nekursē, un beidzas, kad tas vairs nekursē. Jābrīnās, kāpēc vajadzīga medicīniskā pārbaude, lai pieņemtu darbā, ja darba apstākļi vien jau ir veselībai kaitīgi — bezgaisa telpas, vējš, kurš pūš uz sasvīdušas muguras, roku un muguras sāpes, un visu dienu vai nakti jāiztiek bez siltām pusdienām. Tādu uzņēmēju dēļ medicīnas darbiniekiem bezdarbs nedraud mūžīgi.
Manas nostrādātās divpadsmit stundas bija pazudušas tālēs zilajās un algas papīros bija pārtapušas godīgās astoņās stundās, bet, ieraugot, ka stundā esmu nopelnījusi 47 santīmus, man acis no brīnumiem patiešām kļuva kantainas. “Brīvais darba tirgus!” bez emocijām man atbildēja uzņēmuma direktors, kas, protams, nozīmēja: “Kā gribu, tā maksāju, gribi — strādā, gribi — nestrādā!”. Jūs varbūt domājat, ka es te stāstu savus darba piedzīvojumus Mozambikā vai Zanzibārā? Nekā nebija! Tepat vien Aizkrauklē! Ceru, ka darba devējs sevi atpazīs…
Strādnieki šajā uzņēmumā nāk un iet, viens pastrādā pāris dienu, cits nomoka pāris nedēļu, bet ir cilvēki, kuri par tādu nieka naudu patiešām vergo gadiem ilgi, jo citu darba iespēju vienkārši nav.
Skatos, kā sieviete ar augstāko pedagoģisko izglītību “braukā ar grīdas lupatu” par 2,50 latiem dienā, kad Eiropā maksā no 20 līdz 180 eiro stundā. Klausos, kā sieviete asarām acīs stāsta: “Es patiešām nezinu, kā lai mēnesi izdzīvoju ar divdesmit latiem. Es vienkārši gribu normāli paēst, nevis dzīvot pusbadā. Gribu nopirkt sev parastas drēbes, bet nevaru to atļauties. Varu tikai priecāties, ka mani bērni jau lieli. Man patīk Latvija, es mīlu savu zemi, bet, goda vārds, sāku domāt, ka jābrauc no šejienes prom.”
Kāpēc viss ir apgriezts kājām gaisā? Ja pie mums pat valstiskā līmenī atzīst, ka cilvēki brauc prom smagi strādāt, tad ar kādām tiesībām šos cilvēkus dēvē par valsts nodevējiem? Laikam jau patiešām kāds grib, lai visi latvieši, apkārušies auseklīšiem, pastalām kājās un skandējot tautasdziesmas, strādātu par vēdera tiesu un lēnā garā pārtaptu par vergu tautu paši savā zemē. Uzņēmēji, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem aplaupa savus līdzcilvēkus, nemaz nedomā, ka viņu sliktā slava pašiem skrien pa priekšu. Viņi arī būs pirmie, kuri skaļi kliegs, ka Latvijā nav kas strādā un darbaspēks jāieved no citurienes. Bet, mīļie cilvēki, nezāģēsim zaru, uz kura paši sēžam! Ka vēlāk neiznāk pašiem rūgti raudāt.
