Bebru pagasta “Krācīšu” saimniekam Staņislavam Jaudzemam rīt 65 gadu jubileja.
Bebru pagasta “Krācīšu” saimniekam Staņislavam Jaudzemam rīt 65 gadu jubileja. Bebros viņš dzīvo un strādā kopš 1967. gada, un bebrēnieši Staņislavu raksturo kā vienkāršu strādīgu vīru, kuram visi darbi sokas.
Staņislava Jaudzema dzimtā puse ir Preiļu rajona Silajāņu pagasta Vilcānu sādža. Viņa vecākiem nebija daudz zemes, toties kupls bērnu pulciņš.
Dzimta sazarojas
— Ģimenē esam divpadsmit bērnu — man ir astoņas māsas un trīs brāļi. Vecāki jau atdusas Madonas kapsētā, bet mēs visi strādājam un rūpējamies par ģimenēm. Esam pārdzīvojuši ulmaņlaikus, karu, kolhozus. Brīvību, kuru tagad baudām, mūsu paaudze ieguva grūti, — saka Staņislava kungs.
Staņislava Jaudzema māsas un brāļi dzīvo dažādās vietās: Madonā, Ogrē, Jēkabpilī, Maltā, Aknīstē, Salā, Daugavpilī un pat Kijevā. Tālāk dzīvojošajiem svētku reizē grūti atbraukt. Taču, kad svinēja “Krācīšu” saimnieka 50 gadu jubileju, tad gan kopā bija gandrīz visa radu saime. Pa šiem gadiem tā pieaugusi un sazarojusies vēl vairāk, jo arvien piepulcējas mazbērni.
Sieviešu “ielenkumā”
Tā nu ir, ka Staņislavs “Krācītēs” ir vienīgais vīrietis. Pats joko — esot sieviešu aprūpēts un pat lutināts. Viņa kundze Eleonora, nu jau pensionāre, ir pavāre, tāpēc ģimenei gatavo dažādus gardumus, īpaši svētkos. “Krācītēs” dzīvo arī abas Jaudzemu meitas un mazmeita Renāte. Viņa mācās Bebru pamatskolas 2. klasē.
— Mazmeita man ir laba sabiedrotā, kad brīvā brīdī dodos makšķerēt. Tas man sens vaļasprieks. Ja labi ķeras, mazā nepagurst. Ja zivju maz, viņa drīz vien aicina iet mājās. Tur mūs un lomu vienmēr sagaida kaķenīte Buča un runcis Minkucis, — stāsta “Krācīšu” saimnieks.
Savas sievietes saudzēdams, zivis tīra un maltītei sagatavo pats makšķernieks. “Ko nu sievietes rokas smērēs, es visu varu izdarīt veiklāk,” atzīst jubilārs.
Akordeons vairs neskan
Palūkojos uz Staņislava rokām — tās ir sastrādātas, un pirkstus pavisam taisnus vairs neizstiept.
— Jaunībā no tēva iemācījos spēlēt akordeonu, tagad vairs nevaru, pirkstiem trūkst lokanuma. Patīk padziedāt. Priecājos, ka arī mazmeitiņai Renātei tas patīk, arī dejot un muzicēt. Vajadzētu nopirkt viņai klavieres, taču nepietiek naudas. Jāremontē māja. Pats ar kaimiņu palīdzību uzbūvēju pirtiņu. Viens jau baļķi nevar pacelt, vajadzīgi palīgi. Mājā ierīkošu tualeti un dušu, arī istabas jāremontē, — tādi ir Staņislava kunga ikdienas darbi.
— Tāds mazs prieks man tiek trīs reizes nedēļā, kad saņemam “Staburagu”. Tas ir vienīgais laikraksts, kuru izlasu ar interesi. Tad es zinu, kas notiek Aizkraukles rajonā, gan citviet Latvijā, — saka jubilārs.
Bez sava traktora
Arī pensijā esot, Staņislava kungs vēl strādā Bebru pagasta komunālajā saimniecībā par traktoristu. Dara visu, ko var paveikt ar traktoru gan ziemā, gan vasarā — ved dažādas kravas, pieliek lāpstu un tīra ceļus un dara arī daudz ko citu.
— Vismaz 40 mana mūža gadu pagājuši kopā ar traktoru. Nezinu, cik hektāru zemes šajos gados esmu aparis… Laikam mana sūtība šajā dzīvē būt arājam, kaut gan arī celtniecībā daudz padarīts. Ko var vēlēties — tikai pamatskolu esmu pabeidzis. Nebija iespēju tālāk mācīties, strādāt vajadzēja.
Tomēr, kad sākās privatizācija, savu traktoru, ar kuru paju sabiedrībā strādāju, privatizēt nevarēju, jo mani pārsolīja cits. Nevarēju 1000 latu par to samaksāt. Tā nu iznāca kā kurpniekam, kuram dažkārt jāpaliek bez zābakiem, — atceras sirmais jubilārs, sastrādātās rokas mierīgi aplūkodams.
