Kad sākās otrā Atmoda, Astrīdas kundze strādāja bērnudārzā. Prātā viņai palikušas pirmās Ziemassvētku svinības, kurām audzinātājas gatavojās ar īpašu degsmi.
Kad sākās otrā Atmoda, Astrīdas kundze strādāja bērnudārzā. Prātā viņai palikušas pirmās Ziemassvētku svinības, kurām audzinātājas gatavojās ar īpašu degsmi.
— Atceros, toreiz galvenais bija auseklītis. Kur tikai to karinājām! Gatavojām arī puzurus — kartupelī saspraudām smilgas un salmu stiebrus. Netradicionālos rotājumus, piekārtus pie griestiem, turējām, cik ilgi vien varējām — līdz kartupeļi apvīta un sāka dzīt asnus. Pats grūtākais uzdevums bija sadabūt Ziemassvētku vecīša tērpu. Tā kā visas bijām padomjlaika bērni, neviena vecīti nebija redzējusi — viņa tērpu gatavojām pēc senajām apsveikumu atklātnēm. Kāda darbiniece atnesa vecātēva plikādas kažociņu. Ausaini auklīte atrada savas mājas bēniņos. Visgrūtāk bija sagādāt pakulu bārdu. Taču pēc ilgiem meklējumiem dabūjām arī to. Svētku dienā bijām īpaši pacilātā noskaņojumā. To gan vēlāk nevarēja teikt par bērniem. Kad pa durvīm ienāca mūsu sapostais Ziemassvētku vecītis, viņi jautāja: “Kas tas tāds?”. Atbildējām: “Tas ir Ziemassvētku vecītis!”. Bet viņi gandrīz vai kā sarunājuši korītī: “Negribam vecīti, gribam Salaveci!”.