Anita un Ainis Lencbergi Daudzeses pagasta “Smaļķos” jau vairākus gadus audzē dārzeņus.
Anita un Ainis Lencbergi Daudzeses pagasta “Smaļķos” jau vairākus gadus audzē dārzeņus. Daudzesiešu izaudzēto galdā ceļ veikalu “Elvi” un “Jutta” pircēji Aizkrauklē, kur produkciju piegādā arī no “Smaļķiem”.
Lencbergu pāris uz senču īpašumu Daudzesē pārcēlās no Jelgavas. Te viņi apsaimnieko vairākus desmitus hektāru zemes un meža. “Smaļķos” audzēti graudaugi, turētas govis un piens nodots pārstrādātājiem. Nu jau vairākus gadus četru hektāru platībā viņi audzē dārzeņus — kartupeļus, burkānus, kāpostus, sīpolus, divās lielās siltumnīcās izaug gurķi un tomāti, ir loki un dilles. Saimniecībā sāk veidot arī augļudārzu.
Jāpaspēj īstajā laikā
Ainis Lencbergs, stāstot par tagadējo ģimenes biznesu, to salīdzina ar piena lopkopību: “Šī nozare Latvijā jau nostabilizējusies, piensaimnieki var prognozēt gan izdevumus, gan ienākumus. Piens arī nav tāds produkts, kuru lielā vairumā var ievest no ārzemēm un ilgi glabāt. Dārzeņu tirgū viss ir daudz sarežģītāk. Te valda nežēlīga konkurence, un tāpēc šī nozare ir riskanta.”
Lai arī Latvija ir vairāk uz ziemeļiem nekā dārzeņu lielaudzētājas — Polija un Holande, mūsu zemnieki spēj ražu novākt agrāk, nekā valstī ieved importa dārzeņus. Ja iespējams izmantot šo mirkli, dārzeņus var pārdot par izdevīgu cenu. Tiklīdz Latvijā ieved citu valstu produkciju, cenas krītas. Izaudzētais jāpārdod lētāk vai jāuzglabā, gaidot, kamēr pārdošanas cena atkal palielināsies. Taču tas zemniekiem rada zaudējumus.
Cenu nosaka kaimiņi
“Esam konsultējušies ar dārzeņu audzēšanas speciālisti Mārīti Gailīti, un viņa pirms dažiem gadiem atzina, ka sīpolus audzēt ir vērts, ja tos var pārdot vismaz par desmit santīmiem kilogramā. Bet šodien “Supernetto” tos pārdod par astoņiem santīmiem. Mums ir ļoti grūti konkurēt ar lieltirgotājiem, kaut, sadarbojoties ar maziem piegādātājiem, ir arī vairākas priekšrocības,” stāsta “Smaļķu” saimnieks.
“Iepērkot, piemēram, lielu daudzumu kartupeļu, tie plauktā spuldžu gaismā kļūst zaļi. Taču mazie piegādātāji var biežāk atvest svaigus dārzeņus. Ja veikalā kaut kā pietrūkst, to ātri var sagādāt vēl, arī par cenu vieglāk vienoties.”
Lencberga kungs atzīst, ka Latvijā dārzeņu cenu diemžēl nosaka importa prece, arī Lietuvas audzētāji. “Žēl skatīties uz pamestajām fermām un citiem objektiem Latvijas laukos. Lietuvā neatkarības sākumā neļāva vieglu roku visu privatizēt, bet saimniecības saglabāja, un tagad viņi mums ir soli priekšā daudzās jomās. Diemžēl mūsu valsts valdība nebija tik tālredzīga, tāpēc liela loma tirgū šodien ir kaimiņiem,” sašutis par valdības attieksmi pret zemniekiem ir Ainis Lencbergs.
Sapnis — dārzeņu glabātava
Tā kā “Smaļķos” pagaidām nav plašas dārzeņu glabātavas, Lencbergi savu preci cenšas laikus iztirgot. Vienīgi sīpoliem klētī iekārtota glabātava. Sasaiņotus maisos, noteiktos apstākļos un temperatūrā tos var turēt līdz pavasarim. Labs dārzeņu pagrabs ir “Smaļķu” saimnieku sapnis. Tas ļautu pagarināt dārzeņu realizācijas laiku un plānot ienākumus ilgākā termiņā.
Lencberga kungs uzmanīgi vēro situāciju dārzeņu tirgū — gan iepirkuma cenas, gan importēto dārzeņu ievešanas laiku un apjomu. Zinot šīs tirgus nianses, var plānot savu darbu. Tomēr ir lietas, kuras nevar paredzēt un regulēt. Tie ir laika apstākļi, kas ietekmē augu piebarošanu, ražas novākšanu un arī glabāšanu. To dēļ šis gads dārzeņu audzētājiem bija smags pārbaudījums.
Atspaids saimniecībā ir Eiropas Savienības tiešie maksājumi par apsaimniekoto lauksaimniecības zemi un piemaksa par darbu mazāklabvēlīgā apvidū. Iespējams saņemt arī subsīdijas, kuras domātas tieši dārzeņu audzēšanas saimniecībām, taču viens no nosacījumiem ir noteiktas stādījumu un siltumnīcu platības, kuras “Smaļķos” vēl nav sasniegtas.
