Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 10. novembra numurā.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 10. novembra numurā.
Vāciešu atkāpšanās veidu “poētiski” attēlo Ernsts fon Zalomons: “Mēs medījām latviešus kā zaķus, dedzinājām viņu mājas, iznīcinājām visus tiltus un salauzām katru telefona stabu. Mēs metām iedzīvotājus akās un viņiem pakaļ ieripinājām rokas grānatas. Kur mēs gājām, zeme vaidēja postā… Kur agrāk bija mājas, tagad bija gruži, pelni un kvēlojošas plankas… Milzīgs dūmu karogs apzīmēja mūsu ceļu. Mēs aizdedzinājām bēru sārtu, kurā sadega mūsu cerības un ilgas, mūsu respekts un rūpes par civilizāciju… Mēs aizgājām, apkrāvušies ar laupījumu. Latviešiem mēs neatstājām neko.”
Uzvara!
Visas Jelgavas pulka rotas piedalījās ienaidnieka vajāšanā, un 15. novembrī Pauļa Hasmaņa komandētās kaujas vienības iegāja Vallē un Kurmenē. Drīz no ienaidnieka atbrīvoja arī Bauskas rajonu un Jelgavas apkārtni. Sakautais Bermonta karaspēks steigā atstāja Latviju un caur Lietuvu atgriezās Austrumprūsijā. Vācu leģiona sakāvei punktu pielika Valmieras pulka karavīri, kuri nošāva leģiona komandieri Zīvertu, kad viņš automobilī no Codes devās uz Jelgavu. Par drošsirdību jūras kapteinis šoreiz samaksāja visaugstāko cenu. Savukārt pašpasludinātais kņazs, blēdīgais sieviešu mednieks un operešu pulkvedis Bermonts, kā viņu trāpīgi nodēvēja francūži, nebūt negrasījās kļūt par viņsaules pavalstnieku. Viņš, orķestra pavadīts, iesēdās vilcienā un, maršam skanot, uz visiem laikiem atstāja Latviju. Taču trešajam reiham viņš atstāja cienīgu gvardi.
Pirmo kauju praksi Bermonta armijā guva nākamais vācu tanku armijas komandieris Otrajā pasaules karā Guderians. Arī fon der Golcam kā vācu virsnieku savienības vadītājam būs liela ietekme augstākajās virsnieku aprindās. To vēlāk novērtēja arī Nirnbergas tribunāls, piespriežot viņam karātavas. Galvenais kara vaininieks Bermonts padzīvoja Vācijā un Dienvidslāvijā, emigrēja uz ASV, kur 70. gados mira 96 gadu vecumā.
Vācu leģiona štāba priekšnieks Vāgeners vēlāk kļuva par Hitlera saimniecības ministru. Tūlīt pēc kara viņš izdeva grāmatu, kurā, aprakstot leģiona kaujas gaitas, uzsvēra, ka patriotisma trūkumu viņa karavīriem pārmest nevar. Proti, “ja sev liktenīgā stundā dzimtene vēlreiz aicinās palīgā savus dēlus — vācu leģiona karavīri noteikti atsauksies”.
Klusēsim, draugi, varoņi dus!
Ceļā uz Latvijas neatkarību mūsu nacionālās armijas karavīri ar saviem panākumiem Aizkraukles novada zemē ir ievijuši košu uzvaras zariņu Latvijas slavas vainagā. Jaunjelgavas un Daudzevas kaujas kā spilgtas lappuses uz mūžiem ierakstītas Latvijas brīvības cīņu vēsturē. Šis laikmets Latvijas vēsturē bija intriģējošs un aizrautīgs, pilns dziļu pārdzīvojumu, ciešanu, satraukuma un sajūsmas. Katrs tā līdzgaitnieks noteiktos apstākļos nonāca tā traģēdijas, varonības un slavas zīmē. Katrs pēc savām spējām un saprašanas mēģināja radīt jaunu, labāku pasauli.
Pateicoties mūsu brīvības cīnītājiem, pasaulē pirmo reizi radās Latvijas valsts, un to mūsu tauta neaizmirsa. Visai drīz pēc neatkarības kara beigām citu pēc cita Latvijā atklāja pieminekļus, kuri liecināja par mūsu karavīru gaitām cīņās pret iebrucējiem. Šādi tauta no sirds pateicās saviem varoņiem, kuri, izrādot vēl neredzētu uzticību zemei, kuru viņiem dāvināja Dievs, sakāva Melno bruņinieku. Jaunjelgavas aizstāvjiem pieminekli pēc E. Kuraua akmeņkaļu firmas meta atklāja Latvijas Republikas proklamēšanas astotajā gadadienā — 1926. gada 18. novembrī. Tajā iekaltās rindas “Brīvībai dzimu, par brīvību kritu, lai brīvību bauda, kam liktenis to lēmis” labi ataino mūsu nacionālās armijas karavīru gatavību atdot par savas valsts brīvību pašu dārgāko — savu dzīvību.
Tikai divi ziedi nekad nenovīst — piemiņa un ticība. Par to liecina vēl viena piemiņas zīme, kura ir Seces pagasta Stalānu kapsētā. Te 1927. gada 17. jūlijā atklāja arhitekta Aleksandra Birzenieka veidoto granīta pieminekli. Stalānu kapsētā mūža mierā dus Daudzevas kaujās kritušie karavīri. Viņu vidū ir arī divi septiņpadsmitgadīgi tēvzemes sargi — Arvids Liepiņš un Teodors Augstkalns, kuri savu jaunību atstāja kaujas laukā. Uzraksts uz pieminekļa Stalānu kapsētā precīzi raksturo mūsu brīvības cīnītāju drosmi, karsto Tēvzemes mīlestību un ticību jaunajai valstij — Latvijai:
“Ņem, Tēvu zeme, tavs esmu viss, Priekš tevis liels es uzaudzis. Tev ziedoju es dzīvību, Lai gūtu tevim brīvību.
