Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dome otro gadu piešķir Pētera Birkerta stipendiju. To šogad ieguva viena no čaklākajām studentēm — aizkraukliete Lāsma Līcīte.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Sociālo zinātņu fakultātes dome otro gadu piešķir Pētera Birkerta stipendiju. To šogad ieguva viena no čaklākajām studentēm — aizkraukliete Lāsma Līcīte.
Pētera Birkerta stipendiju konkursa kārtībā piešķir vienam vecāko kursu studentam, kuram ir labas sekmes studijās (visos mācību priekšmetos vērtējums nedrīkst būt zemāks par septiņām ballēm), kurš aktīvi iesaistās zinātniskajā darbībā un studentu sabiedriskajā dzīvē. Stipendija ir 90 latu mēnesī. Šogad to saņem aizkraukliete Lāsma Līcīte.
Lāsma beigusi Aizkraukles novada ģimnāziju. Savulaik jauniete vēlējās studēt žurnālistiku. Arī “Staburaga” lasītājiem viņas vārds nav svešs, jo Lāsmas Līcītes raksti bija lasāmi mūsu laikraksta slejās.
Lāsma 2002. gadā piedalījās arī konkursā “Mis Aizkraukle”, iegūstot “Vicemis Aizkraukle” titulu. Viņa atzīst, ka tas bijis viens no skaistākajiem pasākumiem viņas dzīvē. “Tas man deva ne vien jaunus draugus un izjūtas, bet esmu arī labāk iemācījusies pazīt cilvēkus,” saka Lāsma.
Sarunas gaitā Lāsma apsola precizēt vienu otru faktu un nosaukumu un uzreiz visu pieraksta. “Vajag plānot savu laiku, tad visu paspēsi, tāpēc es parasti galveno pierakstu,” paskaidro jauniete. Vēlāk Lāsma piebilst: ” Draudzene, ar kuru dzīvoju vienā istabiņā, saka: “Es ceļos, tu jau esi aizgājusi, kad eju gulēt, tu vēl neesi pārnākusi. “Ja man kaut kas patīk, es daru ar prieku un nogurumu nejūtu. Jau sen pārbaudīts — jo vairāk dari, jo vairāk paspēj!”.
Ar Lāsmu esam tikušās jau iepriekš, tāpēc uzrunājam viena otru ar “tu”.
— Kā tev izdevās kļūt par labāko fakultātes studenti?
— Labi mācos, esmu aktīva sabiedriskajā jomā. Darbojos studentu pašpārvaldē, rīkojam akcijas bērniem. Tā man ir pašapliecināšanās, kurā gūstu papildu enerģiju. Nevaru sevi iedomāties, sēžot un visu dienu skatoties televīziju, man atpūta ir nepārtraukti būt procesā.
— Kā tu pati sevi raksturotu?
— Pirmkārt, esmu ļoti enerģiska, arī radoša un atraktīva, jo esmu gatava daudzām trakām idejām. Esmu mērķtiecīga. Jau no 7. klases biju pārliecināta, ka būšu žurnāliste.
— Tomēr izvēlējies studēt citā jomā?
— Mana specialitāte lielā mērā saistīta ar žurnālistiku, tā ka nekur tālu no savas ieceres neesmu aizbēgusi. Mēdz teikt, ka žurnālists ir plaša profila speciālists, tas nozīmē, ka viņam jāzina kaut kas par visu. Programma, kuru apgūstu, sniedz zināšanas par dažādām jomām — politiku, filozofiju, ekonomiku, sabiedrisko pētījumu sfēru, žurnālistiku. Pēc augstskolas beigšanas varēšu strādāt sabiedrības pārvaldē, piemēram, pašvaldībās, lielajā politikā, arī žurnālistikā.
— Vai neesi nožēlojusi savu izvēli studēt Jelgavā?
— Sākumā domāju — ja man Jelgavā nepatiks, nākamajā gadā došos uz Rīgu, taču neesmu vīlusies, un man LLU ļoti patīk. Kaut arī Rīgā studējošo jauniešu ir vairāk, par studentu galvaspilsētu tomēr uzskata Jelgavu. Tas tāpēc, ka te ir spraigāka sabiedriskā dzīve un studentu vidū valda īpaša vienotība. To labi var izjust studentu dienās novembrī.
Starp citu, par LLU nekad nav dzirdēts sakām, ka te iegūst zemas kvalitātes izglītību, kā bieži runā par privātajām augstskolām. Turklāt Jelgavā ir ļoti atsaucīgi pasniedzēji, un ne mazāk svarīgi, ka jebkurš te ātri var atrast draugus un nejusties viens.
— Tu esi arī augstskolas ikmēneša žurnāla “Plēsums” korespondente. Apzināti meklēji iespēju strādāt tevi interesējošā jomā?
— Tā drīzāk bija sakritība. Pirmā kursa beigās žurnālā bija ievietots sludinājums, ka meklē jaunus žurnālistus. Draudzenes iedrošināta, aizgāju uz pārrunām un jau otro gadu rakstu “Plēsumam”.
Sākums bija diezgan grūts. Rakstot “Staburagam”, nepievērsu īpašu uzmanību tam, kas tekstā izlabots. “Plēsumā” rakstu atdod autoram, un kļūdainās vietas ir iekrāsotas zaļā krāsā. Tad man pašai jāizdomā, kas nav pareizi, un jāizlabo. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, kā man vajadzētu rakstīt. Rakstīšanas stilu esmu pilnveidojusi un tikai tagad saprotu, ka rakstīt nav nemaz tik vienkārši — aizstāvēt savu domu, rakstīt objektīvi un skaidri, lai lasītājs saprastu.
— Esi domājusi arī par to, ko darīsi pēc augstskolas beigšanas?
— Viena no jomām, kurā es varētu un gribētu strādāt, ir žurnālistika, taču tas varētu būt arī kaut kāds cits darbs. Vasarā sāku darboties bērnu attīstības un izklaides centrā “Čība” Rīgā, kur vadīju nometnes bērniem. Tā bija laba dzīves skola. Daudz bija jārunā krieviski, un, lai gan šo valodu protu, man bija sevi jāpārvar, lai runātu un saprastos ar bērniem. Arī Ziemassvētkos bērnu attīstības un izklaides centrā vadīšu pasākumus. Arī tas ir interesants darbs, kurā es varētu izpaust sevi.
— Varbūt atgriezīsies dzimtajā pilsētā?
— Kas zina, varbūt kādreiz atgriezīšos. Taču dzīvē viss mainās, arī domas… Man ļoti patīk Aizkraukle, tā aug un attīstās, te viss nemitīgi tiek pilnveidots. Ja atrod savu nišu, te jauniešiem ir ko darīt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Lāsma Līcīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1984. gada 11. novembris, Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: studente, mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes sabiedrības pārvaldes un organizāciju socioloģijas specialitātes 3. kursā.
ĢIMENE: vecāki Ināra un Modris, brālis Sandis (29).
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: žurnālistika, ceļošana, dejošana.
