Starojoša un smaidīga televīzijā izskatījās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, paziņojot žurnālistiem par savas senlolotās ieceres piepildījumu.
Starojoša un smaidīga televīzijā izskatījās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, paziņojot žurnālistiem par savas senlolotās ieceres piepildījumu. Par to, ka 2006. gadā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu vadītāju sanāksme notiks Rīgā. Nu zināmas arī konkrētas dienas — 14. un 15. novembris. Šo sanāksmi savā valstī bija gatava rīkot arī Portugāle, tomēr tā savu kandidatūru atsauca.
Prezidente eiforijā pauda, ka NATO sammita rīkošana Rīgā ir Latvijas pilnbrieda un politiskā svara apliecinājums, jo tagad Latvijai būšot iespēja apliecināt, ka tā ir spējīga izpildīt visas prasības un pienākumus kā NATO dalībvalsts. Būtiski, ka Latvija ir pirmā bijušās PSRS valsts, kurā šāds sammits notiks. Labi arī tas, ka visa infrastruktūra, kas nepieciešama sammita rīkošanai, paliks Latvijā.
Bijušais Latvijas vēstnieks NATO Aivis Ronis jūtas kā septītajās debesīs. Viņaprāt, par notikušo īpaša pateicība jāizsaka prezidentes diplomātijai, kā arī Aigara Kalvīša valdības drosmei šo tikšanos rīkot Rīgā. Saieta vieta, pēc premjera domām, varētu būt Dailes teātris, taču tas vispirms jāizremontē.
NATO sammita organizēšanai jau izveidota starpministriju darba grupa, un viss šis divu dienu pasākums Latvijai izmaksās vismaz piecpadsmit miljonu latu…
Lūk, cik lepni un vareni esam! Tas taču nekas, ka mums no visām Eiropas Savienības valstīm ir viszemākais dzīves līmenis, lielākā inflācija un cilvēku mirstība, mazākā dzimstība, vismazākās pensijas… Divu dienu spožums pasaules vareno priekšā nozīmē vairāk nekā vispirms novērst valstī valdošo nabadzību.
Kāda kundze sarunā teica: “Cik Latvijā par 15 miljoniem latu varētu veikt sarežģītu operāciju, un cik daudziem cilvēkiem būtu iespēja atgūt veselību! Daudzi operācijai nevar sagādāt pat pāris simtu latu un tā arī aiziet viņsaulē. Un cik daudz ir mazu smagi slimu bērnu, kuriem valsts atsakās palīdzēt! Ja jau varam atļauties tik plašu saietu, kādu parasti rīko tikai bagātās valstīs, vajadzētu par līdzīgu summu darīt ko labu arī Latvijas nabadzīgajiem cilvēkiem.”
Var jau iebilst, ka šī kundze neredz tālāk par savas mājas slieksni. Mēs taču varam ticēt, ka pēc tam Latvijai nāks arī kādi materiāli labumi. Drīzāk gan uz pasaules labvēlību nav ko cerēt, to Latvija jūt jau pēc tā neilgā laika, kamēr esam Eiropas Savienībā.
