Pagājušajā nedēļā līdz ar baltajām sniegpārslām Aizkraukles virsmežniecības kolektīvs saņēma pirmo Ziemassvētku apsveikumu.
Pagājušajā nedēļā līdz ar baltajām sniegpārslām Aizkraukles virsmežniecības kolektīvs saņēma pirmo Ziemassvētku apsveikumu. Tas radīja patīkamu pirmssvētku noskaņu. Paši gan vēl tikai pasūtām apsveikuma kartītes.
Beidzās stirnu medības.
Man tas asociējas ar Andrejdienas medībām. Savlaik 30. novembrī bija pēdējā stirnu un aļņu medību diena. Tad kolektīvi šajā dienā rīkoja medības. Uz tām aicināja draugus un labus paziņas. Īpaši sveica visus Andrus un Andrejus. Tā ir jauka tradīcija. Protams, vislabāk, ja medības iegadās brīvdienā. Daži kolektīvi tās rīko vēl joprojām. Arī mani draugi aicināja uz šīm medībām, taču tieši 30. novembrī bija ļoti daudz jāstrādā.
Tagad gan šī tradīcija nedaudz pabalējusi, jo aļņu medību termiņš pagarināts līdz 15. decembrim.
Protams, pats svarīgākais notikums –– beidzās darbinieku izvērtēšana, jo sakarā ar reformu mežniecību sistēmā paredzēta arī štatu samazināšana. Mūsu virsmežniecībā darbinieku skaits jāsamazina par piecpadsmit.
Varējām izlemt, no kura datuma to darīt. Vēlējāmies, lai cilvēkiem pēc iespējas ilgāk būtu darbs, tāpēc štatus samazināsim no 1. janvāra. Citviet tas notika jau oktobrī un novembrī.
Mums bija vairākas vakantas darba vietas. Zinot par gaidāmo reformu, pēdējā gada laikā vairs nepieņēmām jaunus darbiniekus to vietā, kuri no darba aizgāja paši. Tomēr septiņiem cilvēkiem pagājušajā nedēļā darbs bija jāuzteic.
Tos, kuriem no darba jāaiziet, izvēlējāmies, ņemot vērā galvenokārt izglītību, darbastāžu un to, vai iepriekš nav bijis pārkāpumu. Bija grūti izlemt, jo katrs šāds lēmums taču būtiski ietekmē kāda cilvēka dzīvi.
Samazināts ne tikai darbinieku, bet arī mežniecību skaits. Īpaši Daugavas kreisajā krastā. No septiņām palika trīs. Taurkalnes mežniecību pievienoja Jaunjelgavai, Seces mežniecību –– Daudzevai, Ērberģes un Zalves mežniecību –– Neretai.
Šogad sāks arī virsmežniecību reformu, tāpēc pagaidām vēl pāragri spriest, kas notiks ar Aizkraukles virsmežniecību un tās darbiniekiem. Tas, kā tā noritēs un vai visi virsmežniecības darbinieki varēs saglabāt darbu, nav zināms.
Aizvadītajā nedēļā piedalījos arī Jaunjelgavas pilsētas domes sēdē — esmu priekšsēdētāja vietnieks. Galvenais jautājums — pilsētas budžetā nav izpildīta ieņēmumu daļa. Bija plānots izsolē pārdot vairākus nekustamos īpašumus, taču, iespējams, augstās cenas dēļ neviens par šiem īpašumiem interesi neizrādīja. Arī atkārtotā izsole nelīdzēja. Nu cenu samazināsim vēl vairāk un tomēr mēģināsim šos īpašumus pārdot. Līdz gada beigām palicis pavisam maz laika. To, vai izsole izdosies, pagaidām pateikt nevar.
Neraugoties uz to, ka lielu daļu laika aizņēma darbs, ieinteresēja arī vairākas politiskās norises. Atkārtoti noskatījos interviju ar Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Induli Emsi.
Viņš atklāja vairākus interesantus faktus, piemēram, ka 80 procentu pasaules kapitāla ir triju vai četru ietekmīgu ģimeņu rokās. Viņi “spēlējas” ar valstu likteņiem. Būtībā šo situāciju miniatūrā varētu attiecināt arī uz Latviju. Arī pie mums lielākā daļa naudas un līdz ar to arī varas ir koncentrēta dažu cilvēku rokās.
Ieinteresēja arī Baltijas valstu premjeru tikšanās ar Toniju Blēru Tallinā. Beidzot mūsu valstu valdību vadītāji izrādīja sen neredzētu vienprātību kādā jautājumā. Šoreiz — par Eiropas Savienības budžeta veidošanas perspektīvām. Ja atskatāmies kaut nesenā pagātnē, viedokļi bieži vien atšķīrušies. Piemēram, jautājumā par braukšanu vai nebraukšanu uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā. Atšķirīgi lēmumi rada nevajadzīgu saspīlējumu kaimiņu starpā. Neviena no mūsu valstīm nav tik liela un varena, lai spētu būtiski ietekmēt nopietnu jautājumu izlemšanu. Turpretī kopā mūs var sadzirdēt.
Kārtējais skandāls bija arī lauksaimnieku “dārziņā”. Lauku atbalsta dienests sākotnēji atteicās publiskot to cilvēku vārdus, kuri saņem Eiropas Savienības atbalsta maksājumus. Sadalītas milzīgas summas, kas liek domāt, ka pie mums lauksaimniecība attīstās ļoti veiksmīgi, lai gan patiesībā tā nav. Vēl arvien milzīgas platības aizaug nezālēm un krūmiem.
Nevēlēšanos izpaust šādu informāciju ir viegli izskaidrot — saņēmēju vidū noteikti ir viltus zemnieki, kuriem zeme gan pieder, bet to neviens tā arī neapstrādā. Šādu viltus lauksaimnieku noteikti netrūkst arī starp augsta ranga deputātiem un valsts amatpersonām. Nevēlēšanos sniegt informāciju skaidroja ar personas datu aizsardzības likumu. Tas ir smieklīgi, jo daļai Eiropas Savienības finansēto projektu, īpaši tiem, kuri saistīti ar lauksaimniecību, publicitāte ir obligāts priekšnoteikums. Kāpēc tad neviens neuztraucas, kad publisko amatpersonu ienākumu deklarācijas? Tajās uzreiz var redzēt, vai kādam pie pirkstiem ir pielipusi nauda, kas sākotnēji bija paredzēta pavisam citiem mērķiem. Pašā nedēļas nogalē gan izskanēja apgalvojums, ka šo informāciju tomēr publiskos. Jautājums tikai, vai tā būs pilnīga.
Jau ilgāku laiku nerimst diskusijas par darbaspēka aizplūšanu uz citām valstīm. Protams, slikti, ka cilvēkiem nav iespējams nopelnīt tik daudz, lai pietiktu gan pašiem, gan ģimenēm. Taču pārsteidz skaitļi, kurus, runājot par darbaspēka aizplūšanu uz ārzemēm, nosauc amatpersonas. Šādu cilvēku esot ap 40 tūkstošiem. Lietuvā kopš brīvvalsts atjaunošanas katrs desmitais iedzīvotājs īsāku vai garāku laiku strādājis ārzemēs, Latvijā šis skaitlis nebūt nav mazāks. Šo problēmu noteikti nerāda tā, kā tas ir patiesībā. Aptauju dati liecina, ka puse jauniešu vēlas braukt strādāt uz citu valsti. Par to vērts aizdomāties. Taču, vai šai problēmai ir iespējams risinājums jau drīzumā — par to neesmu pārliecināts. Turklāt neko jau šiem jauniešim nevar pārmest. Vēlme dzīvot labāk ir pamatota un saprotama.
