Skrīverietis Ervīns Ozoliņš ir kaislīgs makšķernieks. Brīvajos brīžos viņu var sastapt Daugavas krastos vai Lobes ezerā makšķerējot vai spiningojot.
Skrīverietis Ervīns Ozoliņš ir kaislīgs makšķernieks. Brīvajos brīžos viņu var sastapt Daugavas krastos vai Lobes ezerā makšķerējot vai spiningojot. Pēdējos divdesmit gadus viņš raksta dienasgrāmatu, katru reizi pierakstot, kāds bijis laiks un kā ķēries.
— Makšķerēju jau kopš bērnu dienām, — saka Ozoliņa kungs. — Esmu noķēris ļoti daudz zivju, taču kuriozu lomu — vecu zābaku vai citu mantu — maz. Atceros, reiz ar vizuli aizķēru tukšu konservu kārbu, pāris reižu āķis aizķēris tukšus maisiņus, kurus nevīžas sametuši ūdenī. Citu makšķernieku pazaudētos vizuļus un gruntsmakšķeres es uzskatu par ieguvumiem, nevis “nepatīkamiem lomiem”.
Ozoliņa kungu makšķerēt iemācīja tēvs, kurš arī bija ļoti kaislīgs makšķernieks. Pirmie lomi vilkti turpat Skrīveros, Maizītes upītē, kurā šobrīd diemžēl lāga nevēlas dzīvot pat grunduļi un mailītes.
Līdaka bikšu starā
— Savlaik Maizītē bija gan asari, gan raudiņas, gan vēži, pat līdakas un foreles, — saka Ervīns Ozoliņš. — Atceros, netālu no mājām bija skaists upes līcis, kur katru dienu varēja noķert ap 200 gramu smagas raudiņas. Reiz kāds vīrs no kaimiņu mājām upmalā skaloja veļu. Vēroju, kā viņš darbojas. Te pēkšņi no bikšu staras izkrita ap 400 gramu smaga līdaciņa. Vēlāk upīti izcūkoja meliorācija. Pazeminājās ūdens līmenis, un līdz ar to pazuda arī zivis. Savlaik taču bija atvari, kuros varēja uz galvas lēkt iekšā, tagad upīte ir tikai dažus desmitus centimetru dziļa.
Arī citās mazajās upītēs situācija ir līdzīga. Savlaik, pirms meliorācijas, pat nelielos strautos bija prāvas zivis, jo bija dziļi atvari. Tagad, kad tās pārvērstas par grāvjiem, zivju vairs nav.
Breksis uz dzīvas zivtiņas
Ozoliņa kungs jau 20 gadu raksta dienasgrāmatu, kurā ieraksta katru noķerto zivi un laika apstākļus.
— Tagad Daugavā par lieliem uzskata 600 gramu smagus brekšus, — šķirstot dienasgrāmatas pirmo gadu ierakstus, saka Ervīna kungs, — bet tolaik šādas zivis saucām par sīkajām. Vilkām divus, trīs un pat četrus kilogramus smagas zivis. Pats redzēju, kā vīrs vairāk nekā četrus kilogramus smagu breksi noķēra uz dzīvas zivtiņas. Vēlāk grāmatā lasīju, ka lielās zivis, kuras parasti neuzskata par plēsoņām, gadījumos, ja viņu organismā trūkst kādu vielu, nesmādē arī citas zivis.
Pieraksti palīdz izdarīt secinājumus un izlemt — braukt makšķerēt vai palikt mājās.
Ozoliņa kungs makšķerē lielākoties Daugavā. Reizi pa reizei aizbrauc uz Lobes ezeru, taču savlaik ļoti bieži makšķerējis Mēmelē.
— Pat ziemas salā ar motociklu braucu uz Mēmeli, — viņš saka. — Mugurā biezais kažoks, rokās divi pāri dūraiņu. Pa mutesbļodai asaru vedu mājās. Bija makani pa divsimt, trīssimt gramu svarā.
Labāk ziemā
Vaicāts, kurā gadalaikā viņam labāk patīk makšķerēt, Ozoliņa kungs atzīst — ziemā.
— Pēdējos gados vasarā tikai retu reizi ir laiks aizbraukt uz upi, — saka makšķernieks. — Daudz laika aizņem darbs Skrīveru vidusskolā — esmu elektriķis un galdnieks. Arī mājās nevienu darbiņu nedrīkst pamest novārtā. Savlaik, kad strādāju maiņās kā elektriķis VEF-ā, laika makšķerēšanai bija daudz vairāk. Arī degviela tagad dārga, un tālākiem braucieniem tās nepietiek.
Gar Daugavu Ozoliņa kungs kājām nogājis no Aiviekstes ietekas līdz pat Pļaviņu HES. Pārzina katru zemūdens krauju un sēkli.
Dusmojas uz sīkāku lomu
— Lai cik interesanti būtu, reizēm ir tā, ka ķeršanās vai neķeršanās iemesli ir grūti saprotami. Esi blakus izurbis divus āliņģīšus. Abas makšķeres pilnīgi vienādas, taču uz vienas ķeras, uz otras — ne. Samaini abas vietām, un neveiksmīgā kļūst par veiksmīgo. Iespējams, apakšā ir kāds zariņš vai bedrīte, kurā zivis mēdz baroties, bet turpat blakus nebūs nekā. Taču tikpat iespējams, ka iemesls ir cits.
Arī vasarā spiningojot bieži vien grūti izskaidrot, kāpēc zivis ķer vai neķer mānekli. Savlaik bija visai trūcīga vizuļu izvēle. Man radi no Kanādas atsūtīja “Meps” markas roterīšus. Lobes ezerā līdakas tos kampa kā neprātīgas. Katrs otrais metiens bija veiksmīgs. Laivā man jau bija vairākas divus kilogramus smagas līdakas. Sāka ķerties sīkākas. Pievelku vienu tādu tuvāk un dusmojos, ka atkal pieķērusies kāda mazāka. Tuvāk esošie brauca skatīties, kurš muļķis dusmojas, ka ķeras zivis. Kad laivā ieraudzīja lomu, gandrīz vai apstulba. Tagad situācija ir mainījusies un jāmeklē citi vizuļu veidi, jo arī zivis ir mainījušas ieradumus.
Esmu runājis ar citiem makšķerniekiem — šis gads visiem bijis neveiksmīgs. Ķeras tikai mazas raudiņas un sīki asarīši. To grūti izskaidrot. It kā ūdens piesārņojums vairs nav tik liels, bet arī zivju nav.
Prātā nāk daži neparasti gadījumi. Piemēram, esmu noķēris līdaku uz makarona. Prāva līdaka, vairāk nekā piecus kilogramus svarā, iekāroja arī slieku pušķīti uz gruntsmakšķeres. Labi, ka nepārkoda auklu.
Zuti žāvē ar asti uz leju
Ozoliņa kungam vislabāk garšo žāvēti zuši. To, kā šī zivs pareizi jāžāvē, viņam iemācījuši vecie plostnieki. Zuti vajag caur mazu iegriezumu vēderā izķidāt un pēc tam iesālīt. Kad sāls ievilkusies, zivi liek uz restītēm tā, lai viduklis un galva būtu horizontāli, bet aste karātos uz leju. Jākūpina ļoti lēni un uzmanīgi, tad aste uzpūšas, un tajā “satek” visas garšīgās sulas. Atdzisusi tā ir īsta delikatese.
