Gada beigās gandrīz katram piemetas dāvanu pirkšanas drudzis. Diemžēl šai slimībai vakcīna nav izgudrota, un tā skāra arī aizkrauklieti Annas kundzi.
Gada beigās gandrīz katram piemetas dāvanu pirkšanas drudzis. Diemžēl šai slimībai vakcīna nav izgudrota, un tā skāra arī aizkrauklieti Annas kundzi.
Saņēmusi algu, viņa devās iepirkties uz Rīgu.
— Par to, ka mans brauciens bijis veiksmīgs, liecināja trīs pilni iepirkumu tīkliņi, — stāsta Annas kundze. — Nu kā tu, cilvēks, lai nepērc, ja tik daudz lietu ir ar atlaidēm. Pirku, cik daudz vien varēju. Kad šķita, ka nu jau gana un nauda arī bija beigusies, steidzos uz autobusu pieturu. Biļeti biju nopirkusi no rīta. Autobuss jau bija pienācis, un pasažieri tajā saspiesti kā siļķes mucā. Bet kāpēc gan man būtu jāstāv kājās, ja man ir biļete ar piekto numuriņu? Taču manā vietā sēdēja kāds jauneklis. Lūdzu viņam uzrādīt biļeti, kurai, protams, bija cits numurs. Teicu, lai iet sēdēt savā vietā. Un tad tikai sākās — pasažieri cits citu sāka dzīt no vietas ārā. Vienam no pēdējā sēdekļa nācās spraukties uz priekšu, citam savukārt uz autobusa beigām. Vārdu sakot, ar savu iekāpšanu autobusā biju radījusi “revolucionāru” situāciju. Bet kas man — sēdēju kā Napoleons pēc uzvaras, jo galu galā kārtībai jābūt.
Ar uzvarētājas skatienu vēros ārā pa logu, un tad — kas tas? Pamanīju stāvam daudz pazīstamu aizkraukliešu. Un tikai tad man kā strāva caur smadzenēm izskrēja doma: es taču laikam esmu iekāpusi nepareizā autobusā! To apstiprināja arī mans blakussēdētājs. Kā sakauts karavadonis, zemāka par zāli, es ar savām pauniņām klusi un nemanāmi centos izspraukties no autobusa. Kāds saērcināts pasažieris vien noteica: “Tantiņ, pirms kāpjat autobusā, acis paņemiet pirkstos!”.
